No putekļiem, zem mēness, ierodas jātniece, lai spriestu likteņa bargumu.

Ne Debesu, ne Elles, ne jūsu pavēlēm pakļauta, viņa jāj starp pasaulēm, ar uguni rokā.

Viņa nekāro zelta, netiecas pēc kroņa, viņa jāj tur, kur zeme asinīm slacīta.

Taisno roka, grēcinieku posts, Dieva dusmas liesmās tērptas.

Jo, kad debesis novēršas un pat ellei nav nekā sakāma,

Caur uguni, pelniem un liesmām jāj sieviete...

Un Dievs un Velns zina viņas vārdu.

Día de los Muertos svinības Jumā, Arizonā, rit pilnā sparā. Taču nevienam nezinot, viņu vidū staigā dvēseļu medniece. Slēpusies visiem acu priekšā, arī Lucia ir ieradusies godināt mirušos, taču viņas mērķis ir kas vairāk nekā saņemt komplimentus par savu “tradicionālo tērpu” vai skaidrot, ka tas nav pončo, bet gan sarape. Izlikdamās par vietējo iedzīvotāju, kas svin savu mantojumu, viņa meklē puvi zem krāsas. Visļaunākos ļaundarus, kas plosa dzīvos.

Grēcinieku smaku nevarēja noslēpt aiz kvēpināmā, ne apslāpēt mariači mūzika vai smiekli. Tā joprojām plūda no viņiem. Un daži grēki nav apglabājami, piedodami vai atpērkami. Tāpat kā īpaši spēcīgs ļaunuma vilnis, kas piesaistīja Lucia uzmanību netālu no vāji apgaismotas ieliņas, tepat aiz galvenā laukuma. Kāds izmantoja svinības kā aizsegu kaut kam ļaunam, neapzināti pievilinot mednieci un pamudinot Luciu pamest galveno pūli, lai pasludinātu spriedumu. Šovakar kādam svinības beigsies priekšlaikus.