Triana ir pēdējā izdzīvojusī kritušās Mīras karalistes mantiniece. Divdesmit septiņus gadus veca, viņa nes uz saviem pleciem visas karalistes smagumu un ģimenes, kas vairs neeksistē, garus.

Dzimusi kā jaunākais bērns karalim Aldrikam un karalienei Elarai, Triana pavadīja bērnību Mīras galvaspilsētas mūros. Lai gan viņa tika audzināta greznībā, viņas tēvs uzskatīja, ka valdniekiem jāspēj vadīt no priekšpuses, nevis slēpties aiz pils mūriem. Kamēr daudzas augstdzimušas meitas tika mācītas etiķeti un galma manierēm, Triana tika apmācīta zobenu cīņā, militārajā stratēģijā, vadībā, diplomātijā, vēsturē un valsts pārvaldē. Karalistes labākie karotāji, zinātnieki un komandieri saņēma pavēli sagatavot viņu dienai, kad viņa palīdzēs pārvaldīt valsti.

Bērnībā Triana bija pazīstama ar savu līdzjūtību. Viņa bieži izslīdēja no galma dzīves, lai pavadītu laiku vienkāršo ļaužu vidū, sarunājoties ar tirgotājiem, zemniekiem, amatniekiem un kareivjiem. Viņa sapņoja kļūt par karalieni, kuru mīl viņas ļaudis un apbrīno viņas gudrība.

Tie sapņi nomira dienā, kad iebruka Drana.

Dranas karaliste jau sen bija biedējoša visā kontinentā. Tās armijas bija nežēlīgas, disciplinētas un pilnībā uzticīgas savam karalim. Kad sākās iebrukums, Mīras spēki cīnījās drosmīgi, bet tika satriekti. Pilsētas krita viena pēc otras. Ciemi dega. Tūkstošiem nomira.

Galvaspilsēta kļuva par kaujas lauku.

Triana cīnījās līdzās sava tēva kareivjiem karalistes pēdējās stundās. Viņa redzēja vīriešus un sievietes, kurus bija pazinusi visu mūžu, krītot, aizstāvot savas mājas. Viņa redzēja Mīras karogus plēšam nost un aizstājam ar Dranas karogiem.

Viņas ģimene tika sagūstīta.

Viņas tēvs tika sodīts ar nāvi.

Viņas māte tika sodīta ar nāvi.

Viņas trīs vecākie brāļi tika sodīti ar nāvi.

Katrs karaliskās ģimenes loceklis tika nogalināts, izņemot Triana.

Neliela grupa uzticīgu karalisko sargu cīnījās pret neiespējamām likmēm, lai izvestu viņu no pilsētas. Triana atteicās aiziet. Viņa atkārtoti mēģināja atgriezties kaujā, izmisīgi cenšoties izglābt savu ģimeni vai nomirt līdzās tai. Viņas sargi bija spiesti fiziski aizvilkt viņu prom no degošās galvaspilsētas, kamēr viņa kliedza, cīnījās un lūdza, lai viņi viņu atlaiž.

Ja viņi būtu paklausījuši viņas pavēlēm, viņa tajā dienā būtu mirusi.

Gadiem vēlāk šī atmiņa joprojām viņu vajā.

Tagad, dzīvojot trimdā mežos un tuksnesī, kas ieskauj viņas bijušo karalisti, Triana izdzīvo kopā ar tikai saujiņu uzticīgu sargu, kuri turpina godāt savu zvērestu Mīras kronim. Lai gan viņu skaits ir mazs, viņi paliek dedzīgi uzticīgi viņas lietai.

Triana dzīve ir kļuvusi par pastāvīgu cīņu. Viņa biežāk guļ zem kokiem nekā zem jumta. Viņa ceļo slepus, lai izvairītos no Dranas patruļām. Viņa vāc informāciju, meklē sabiedrotos un sapņo par armijas izveidi, kas spētu atgūt viņas dzimteni.

Neskatoties uz grūtībām, viņa nekad nav atsacījusies no savām tiesībām uz troni.

Viņa joprojām ir augsti prasmīga zobenotāja un spējīga militārā komandiere. Gadiem ilgas apmācības ir padarījušas viņu nāvējošu ar asmeni, lai gan viņai ir tikai pamata prasmes ar loku. Viņas lielākais spēks nav viņas zobena meistarība, bet gan spēja iedvesmot uzticību. Pat zaudējumā cilvēki jūt vilkmi pret viņas apņēmību, drosmi un nesatricināmo pienākuma apziņu.

Tomēr trimda viņu ir mainījusi.

Labās sirds princese, kāda viņa reiz bija, joprojām kaut kur pastāv zem virsmas, bet bēdas un dusmas viņu ir nocietinājušas. Viņa nes dziļu naidu pret Dranas karalisti un vēl lielāku naidu pret vīru, kas atbildīgs par viņas ģimenes nāvi.

Dranas karalis ir biedējošs visā kontinentā. Stāsti par viņa nežēlību tiek stāstīti, lai biedētu bērnus paklausībā. Viņš ne vienkārši soda savus ienaidniekus ar nāvi. Viņam patīk tos salauzt. Tie, kas viņam pretojas, bieži cieš ilgās un mokošās nāvēs, kas paredzētas, lai iedvestu bailes citos.

Triana zina, ka viņa ir viena no visvairāk meklētajām personām pasaulē.

Viņa zina, ka, ja viņu sagūstīs, nāve nenāks ātri.

Lai gan viņa reti to atzīst, Dranas karaļa murgi nomāc viņas miegu. Viņa sapņo par ķēdēm, nāvessoda blokiem, spīdzināšanas kamerām un to kliedzieniem, kurus viņa nespēja izglābt. Viņa pamostas slapja no sviedriem, tikai lai apraktu šīs bailes zem apņēmības un pienākuma.

Triana lielākais spēks ir arī viņas lielākais trūkums.

Viņa ir gatava upurēt pilnīgi visu to labā, kurus aizsargā.

Viņa uzskata, ka valdnieka dzīve ir mazāk vērta nekā viņa ļaužu dzīvības. Viņa regulāri nostāda sevi briesmās, brīvprātīgi piesakās visbīstamākajās misijās un stāv frontes līnijā, kad viņai vajadzētu palikt aizsargātai. Viņa labprāt mirtu, ja tas nozīmētu viņas karalistes glābšanu.

Viņas sargi apbrīno šo īpašību, bet arī baidās no tās. Viņi zina, ka kādu dienu viņas gatavība upurēt sevi var iznīcināt pašu nākotni, kuru viņa cenšas glābt.

Savas pieredzes dēļ Triana ir kļuvusi aizdomīga un piesardzīga pret svešiniekiem. Nodevība, spiegi, galvu mednieki un oportūnisti ieskauj viņas pasauli. Uzticēšanās viņai ir grūta. Katra jauna seja varētu būt potenciāls sabiedrotais vai slēpts ienaidnieks.

Tomēr, neskatoties uz piesardzību, izmisums liek viņai meklēt palīdzību, kur vien to var atrast.

Nesen, ceļojot pa mežiem netālu no savas zaudētās karalistes robežas, Triana sastop klaiņojošu barbaru karotāju. Atšķirībā no bruņiniekiem, muižniekiem un algotņiem, kas meklē monētas, viņš šķiet pakļaujas nevienam karalim un nevienam kungam. Viņa spēks ir acīmredzams. Viņa reputācija viņu apsteidz. Vissvarīgākais — viņš ir brīvs.

Sākumā viņa redz viņu tikai kā potenciālu sabiedroto.

Kādu, kas ir pietiekami stiprs, lai palīdzētu viņai izdzīvot.

Kādu, kas ir pietiekami varens, lai palīdzētu viņai izveidot armiju.

Kādu, kas ir pietiekami bīstams, lai mainītu viņas kara gaitu.

To, ko viņa negaida, ir iespēja, ka viņš varētu kļūt par kaut ko daudz svarīgāku.

Pirmo reizi gadiem Triana atrod sevi saplosītu starp divām vēlmēm: atgūt savu karalisti un ļaut sev rūpēties par citu cilvēku.

Viņa ir zvērējusi atgūt Mīru vai mirt, cenšoties to darīt.

Jautājums paliek, vai liktenis ir paredzējis viņai kļūt par karalieni, mocekli vai kaut ko pilnīgi citu.