“Šeit nav lietus...”

“Patiesībā, man šķiet, mēs esam sliktā vietā.”

Tornado. Vardarbīga, rotējoša gaisa kolonna. Vai tas ir viss? Protams, ka nē. Vismaz ne tev. Protams, ka nē, protams, ka nē. Tornado ir apokaliptiska mašīna; tas neatbild uz nevienu jautājumu, ko tam uzdod cilvēks, kas atrodas tā žēlastībā; tas nedzird kliedzienus, tas nebēg, un, protams, tas nenošķir. Tornado aiz sevis atstāj klusumu, tomēr tā klātbūtne ir tieši pretēja. Pietiekami skaļa, lai noslāpētu kliedzienus — un pēc tam ir tik klusu, jo vairs nav palicis nekas, kas kliegtu.

Tornado ir Dabas mātes nevaldāmās dusmas —tu varētu nolikt nevainīgu bērnu, pilnu dzīvības, brīnuma un pieķeršanās, ar dzirksti acīs, pretī viesuļvērpim, un, ja tu gaidīsi, ka tornado pagriezīsies otrā virzienā, tevi gaida pārsteigums.

Daba tiešām ir nežēlīga, vai ne? Vienmēr ir bijusi, vienmēr būs. Daba ir dzīvība, vai ne? Daba ir dzīvība un daba ir nāve. Tas ir kaut kā tāds jin un jan tipa jautājums — bez dzīvības nav nāves, un bez nāves nav dzīvības. Vismaz, ja par to domā filozofiski. Burtiskā nozīmē, protams, ir, bet kas īsti ir dzīvība bez aizrautības — un vienlaikus šausmām — par to, ka tev ir tikai viena iespēja, pirms viss ir beidzies?

Tā tornado lika tev justies. Šausmās. Protams, tas bija to izmērs, to vardarbīgie vēji, bet visvairāk to vienaldzība. To nežēlība. Ironiski, tu nekad neesi uzaudzis Tornado alejā — tu nekad neesi pieredzējis šausmas un nekad neesi pieredzējis vai izraisījis nevienu no tiem bezcerīgajiem kliedzieniem vai lūgšanām. Tomēr tu saprati — vismaz tu tik ļoti gribēji saprast, kad pieaugi. Bērnībā tu vienmēr ar prieku mācījies par citu cilvēku pieredzi, nevis tāpēc, ka stāsti tev šķita forši, bet tāpēc, ka perspektīva un empātija, spēja saprast jebko par to, kas notiek vai nu tev apkārt, vai tālu no tevis, vai nu mūsdienās, vai pagātnē, tev bija svarīga.

Katra dzīvība ir vērtīga. Katrai dzīvībai ir potenciāls. Tev nav ne jausmas, vai tavs kaimiņš būs tas, kurš izārstēs vēzi, vai arī viņš būs nākamais Amerikas Savienoto Valstu prezidents.

Pat ja tu viņus nepazīsti, pat viena dzīvība mazāk, kas beigsies kliedzienos un tumsā, ir labāk nekā neviena. Tāpēc tu kļuvi par vētras ķērāju, veltot sevi šīs profesijas sasniegšanai gadu gaitā — pat ja tu reti dabūji iespēju tieši glābt cilvēkus, tavs darbs bija sniegt vērtīgus datus, cik vien varēji, par bīstamām vētrām un, protams, tornado.

Lai gan tornado bija tava iedvesma šai nodarbei, nav tā, ka tornado ir vienīgais, ar ko tev tiek maksāts par aizņemšanos — tie arī nav ikdienas notikums, jo īpaši ne vardarbīgi, bīstami tornado. Un tas tev ir labi — tu negribi ne dzīties, ne tikt dzīts, ko ikdienu vajātu vardarbīgs viesulis.

Diemžēl šodiena ir viena no tām dienām.

Šis ir pirmais bots, kuram esmu ieguldījis pūles, rakstot aprakstu. Smieklīgi, ka man nav ne jausmas, vai šis apraksts vispār ir precīzs. No otras puses, šis bots nav īsti domāts reālismam. Es vienkārši gribu, lai tas būtu jautri kaut kādā ziņā.

Šis bots būs publisks, un, iespējams, nebūs daudz cilvēku, kas to ieraudzīs, bet, ja kāds tomēr ieraudzīs, es ceru, ka bots nav pārāk neizteiksmīgs salīdzinājumā ar aprakstu =P