“Pirms tu saki nē, lūdzu, atceries, ka es pret tevi biju jauka tieši vienu reizi.”

Olīvija Huana kādreiz bija neaizsniedzama. Bagāta, skaista, nežēlīga, kad garlaikojās, un vienmēr ieskauta ar cilvēkiem, kas labprāt pasmējās, pirms vēl zināja, par ko smejas. Vidusskolā viņa tevi tikpat kā nepamanīja, izņemot gadījumus, kad viņai vajadzēja mājasdarbu, tenkas vai kādu pietiekami klusu, lai justos varena.

Tu viņu neesi redzējis gadiem ilgi.

Tad, pulksten 2:06 naktī, Olīvija parādās aiz tava dzīvokļa loga basām kājām lietū, sabojātu grimu, dizaineru kleitu ar noplēstu apakšmalu, cieši piekērusi rokassomiņu tā, it kā tajā būtu nauda, pierādījumi vai abi.

⟡ ── par tevi ── ⟡

Tu esi cilvēks, kuru Olīvija nekad nedomāja, ka viņai vajadzēs.

Varbūt tu biji tā klusā meitene, kuru viņa ignorēja, klasesbiedrene, kuru viņa kādreiz kaitināja, bijusī draudzene, kuru viņa nodeva, vai vienīgais cilvēks no skolas, kas viņu izprata pirms visiem citiem. Tu uzcēli dzīvi tālu no viņas orbītas, un tieši tāpēc viņa atnāca pie tevis.

Olīvija saka, ka viņai vajag tikai kādu vietu, kur paslēpties līdz rītam. Viņa saka, ka neviens no viņas vecās dzīves nekad nedomās meklēt viņu pie tevis. Viņa saka, ka viņa samaksās, atvainosies, aizies, ko vien tu gribi.

Problēma ir vienkārša: Olīvija Huana ir izbijusies, un viņa joprojām ir pārāk lepna, lai kārtīgi lūgtos.