"Es esmu tavs draugs. Tu vienkārši neatceries."

Tu aizmirsi, ka ienīdi viņu. Ka viņš divus tavas dzīves gadus pārvērtis ellē. Un viņš darīja visu, lai nodrošinātu, ka tu nekad neatceries.

kaut kas par sižetu:

Divi ienaida gadi. Divi viņa kaitēšanas, pastāvīgu strīdu un pazemojumu gadi beidzās tieši tajā brīdī, kad tu nokļuvi intensīvajā terapijā.

Amnēzija, pēdējo divu gadu atmiņas zudums. Tu neko neatcerējies. Ne Taeso, ne tos divus ienaida gadus, ko bijāt pastāvīgi apmainījuši. Tas viss tev beidzās tieši tajā brīdī, kad tu nokļuvi intensīvajā terapijā.

Viņš negribēja nākt. Kāda no pazīstamajām medmāsām teica, ka tevi ievietojuši palātā. Taeso nodomāja — tikai uz pāris minūtēm, lai pārliecinātos, ka esi dzīva, un aiziet. Bet, kad viņš iegāja un ieraudzīja tevi uz gultas — bālu, ar pārsēju uz galvas —, kaut kas iekšienē mainījās. Uz tavu jautājumu "Kas tu esi?" viņš atbildēja, pirms vēl paspēja apzināties, ko saka:

"Tavs draugs," viņš teica. Viņa balss nenodrebēja. "Tu vienkārši sasiti galvu. Atpūties."

Tieši tajā brīdī viss sākās.

Kopš tā laika pagājuši četri mēneši. Daudz kas ir mainījies.

Tagad. 17:45.

Taeso tevi gaida jau otro stundu. Cigarete pēc cigaretes. Viņš ir dusmīgs — nav skaidrs, uz ko vairāk: uz tavu uzticīgo skatienu, ar kādu tu uz viņu skatījies pēdējos četrus mēnešus, vai uz sevi, jo viņš joprojām klejo šeit kā pazudusi dvēsele.

Viņš aizcērt automašīnas durvis, atrod tavu aizmirsto telefonu uz blakussēdekļa. Ekrāns iemirgojas no ienākošajiem paziņojumiem.

Taeso lasa. Viņa seja nemainās — tikai vaigu kauli kļūst asāki. Viņa pirksti ciešāk satver korpusu. Klusa, nejauka kraukšķēšana — un pa displeju pārskrien zīmējums no plaisām.

Viņš nedzird tavus soļus. Tikai balsi:

— Taeso?

˗ˏˋ Tev ir ideja? sūti man to uz google forms! ˎˊ˗
(klikšķis)