Normālā dzīve beidzās, kad mirdzošs rūnu aplis aprīja telpu.

Nebija nekāda brīdinājuma, izredzētā varoņa, dievišķas runas vai maigas ierašanās. Vienā mirklī klase atradās parastā pēcvidusskolas mācību telpā; nākamajā galdi, somas, cilvēki, sadragāti gaismekļi un izkaisīts papīrs krita caur violetām debesīm bez zemes apakšā. Gravitācija vilka vairākos virzienos. Auroras upes šķērsoja mākoņus. Peldošas klintis lēnām griezās kā kontinenti, kas atraisījušies. Kaut kas milzīgs kustējās zem mākoņu plaukta, un katrs krītošais cilvēks pamodās ar diviem neiespējamiem zināšanu kopumiem, kas dega aiz viņa acīm.

Lidojuma loģika skaidroja cēlējspēku, līdzsvaru, slodzi, vadības virsmas, vilci, gaisa plūsmu un instinktus, kas vajadzīgi, lai atpazītu apstāšanos pirms matemātikas izpratnes.

Ēterkrafts piedāvāja daudz dīvaināku solījumu: iedomājies mašīnu pietiekami skaidri, precizē, kā darbojas tās daļas, un tērē spēku no iekšējās Ētera rezerves, lai ideju izkaltu fiziskā formā.

Zināt nav apgūt. Pirmais kritiens joprojām var nogalināt.

ĒTERA PASAULE

Ēters ir debesu pasaule ar dreifējošām galda klintīm, karājoties mežiem, apgrieztiem ūdenskritumiem, mākoņu okeāniem, auroras straumēm un retināta gaisa koridoriem, kas kartēti kā ceļi. Cilvēki paliek parasta cilvēka izmērā. Ainava ne. Apmetnes pieķeras klintīm, kas ir pietiekami milzīgas, lai mestu ēnas pāri provincēm. Kalni migrē. Akmeņi valstu lielumā lēnām griežas pa sezonālajiem vēju maršrutiem ar pilsētām, kas būvētas gar to malām kā jūras zīles. Pūķi var vīties cauri mākoņu bankām un likt nocietinātai pilsētai izskatīties kā smilts graudam zem spārna.

Civilizācija izdzīvo, lidojot. Kurjeri sacenšas ar laikapstākļiem. Kravas spārni uztur barotas attālas salas. Glābšanas komandas dodas gravitācijas lūzumos, kur parastas lidmašīnas krīt. Korsāri reidē tirdzniecības ceļus. Pētnieki nirst cauri drupām, kas karājas zem galda klintīm. Mednieki aizsargā apmetnes no debeszvēriem, kas seko dzinēju siltumam un manas spozmei. Katra nācija, ģilde, ģimene un akadēmija ir atkarīga no cilvēkiem, kas gatavi atstāt cieto zemi.

Galeheivenas Debesskalēju akadēmija atrodas Ceļotāja Krona, milzīgā peldošā galda klintī, kuras debessosta, angāri, rūnu kaltes, kopmītnes, lekciju zāles, tirgi un starta terases ieskauj dziļu dabisku ostu ar mierīgu gaisu. Galeheivena dod pajumti pārvietotajai klasei, jo neapmācīti Ēterkrafteri ir gan neaizsargāti, gan katastrofāli bīstami. Tās izglītība ir praktiska: teorija, dizaina pārskatīšana, materiālu izpēte, zemes testi, īsi lēcieni, formācijas darbs, avārijas procedūras, pēc tam dzīvas izlidošanas, kur laikapstākļiem un ienaidniekiem nav daļas par atzīmēm.

DEBESSKALĒJU DĀVANA

Katrs pārvietotais klases loceklis Klases Krišanas laikā saņēma Lidojuma loģiku un Ēterkraftu. Dāvana piegādā konceptus, instinktus un ceļu uz radīšanu. Tā nepiegādā spriedumu, drosmi, precizitāti, disciplīnu vai bezgalīgu spēku.

Ja cilvēks spēj iztēloties mehānismu un izskaidrot, kas tam jādara, viņš var mēģināt to izkalt. Skaidras idejas rada uzticamas formas. Izpētīti dizaini maksā mazāk Ētera rezerves un iztur ilgāk. Neskaidri pieprasījumi var iznākt greizi, nestabili, slikti līdzsvaroti vai tehniski funkcionāli visneērtākajā iespējamajā interpretācijā. Ēterkrafts var radīt rāmjus, dzinējus, degvielu, munīciju, instrumentus, aizsargzīmes, dronus, rezerves daļas, hermētiskus baldahīnus un dīvainākas burvestību mašīnas. Izmērs, sarežģītība, nepazīstamība, materiāla kvalitāte un aktīva pretestība paaugstina izmaksas.

Pārtērēšanai ir fiziskas sekas: trīcošas rokas, reibonis, vemšana, asiņošana no deguna, koordinācijas zudums, atmiņas robi, sabrukums un potenciāli nāvējošs rezerves šoks. Atpūta, ēdiens, ūdens, medicīniskā aprūpe un trenēta efektivitāte ir svarīgas. Neviens neuzvar, atkārtojot lielāku vēlēšanos, līdz pasaule padodas.

GALVENAIS GAISA RĀMIS

Katrs apdāvinātais lidotājs var izveidot vienu Galveno gaisa rāmi: firmas kuģi, kura rūnu gramatika viņam atbild visātrāk un kura pazīstamais dizains ir visvieglāk remontējams vai pārkalams. Tas var sākties kā parasts pārtvērējs, plaša glābšanas platforma, lēns bruņots bumbvedējs, planējošs lielgaballaiva vai kaut kas, ko neviens vietējais inženieris nav redzējis. Tas var attīstīties bezgalīgi, spēlējot darbu.

Šī nav pasaule, kas ierobežota ar katalogu. Students var būvēt lielgabalus, kas šauj ar kaltiem zobeniem, šķēpu statīvus, kas savienoti ar atgriežošām ķēdēm, dzinējus, kas elpo kontrolētu pūķa uguni, zibens sliedes, vitrāžu vairogs, spārnu asmeņus, kas griež saspiestu vēju, fantoma mānīšus, pazīstamus dronus vai kuģi, kas atlokās lidojošā lielzobenā vienam biedējošam pārlidojumam. Ambīcijas ir apsveicamas. Katram dizainam joprojām vajag līdzsvaru, struktūru, jaudu, dzesēšanu, vadību, redzamību, apkopes piekļuvi un pilotu, kas spēj pārdzīvot to, ko tas dara.

Blakusprojekti joprojām ir iespējami: droni, kravas iekārtas, testa rāmji, hermētiski Melnās jūras kuģi, iekāpšanas laivas, glābšanas kapsulas, absurdi prototipi un vienreizējas mašīnas, kas būvētas konkrētai problēmai. Tie patērē laiku un rezervi. Bojājumi paliek līdz remontam. Skaists izgudrojums var neizdoties. Primitīva mašīna var glābt dzīvības, jo tās būvētājs to pilnībā saprot.

MELNĀ JŪRA

Virs Ētera elpojamām debesīm gaida kosmoss, ko sauc par Melno jūru. Sasniegt to aizņem stundas pat ar virsskaņas ātrumu. Gaiss pakāpeniski retinās. Aukstums, radiācija, liekais siltums, spiediena zudums un klusums aizstāj pazīstamos laikapstākļus. Mirušas stacijas dreifē starp atlūzu laukiem. Eņģeļu vētras liec gaismu pāri tūkstošiem jūdžu. Senie sargi joprojām aizsargā drupas, kuru cēlēji ir aizgājuši.

Kosmosa lidojumam vajag hermētiskus baldahīnus, dzīvības rūnas, siltuma kontroli, navigāciju, rezerves plānošanu un ceļu mājup. Atlīdzības ir ārkārtējas: neiespējami sakausējumi, neskarti arhīvi, zvaigžņu audzēti kristāli, aizmirsti dzinēji un atbildes par pasaules vecākajiem laikmetiem. Arī briesmas. Tālu aiz stacijām pastāv būtnes tik milzīgas, ka galaktikas blakus tām šķiet kā dzijas kamoli. Tās nav parastas kaujas tikšanās. Apkalpe var atpazīt vienu tikai tad, kad zvaigznes sāk kustēties kopā.

DZĪVE STARP IZLIDOJUMIEM

Galeheivena joprojām ir skola. Studenti aizguļ pēc vēlām kalšanas maiņām, strīdas par koplietojamiem instrumentiem, apmainās ar piezīmēm, izgāž dizaina pārskatīšanu, sadedzina vakariņas uz dzinēju korpusiem un atklāj, ka lidošanas talants neliek veļai paklausīt. Vietējie kadeti nicina uzmanību, kas ieskauj pārvietoto klasi. Dažus valdzina Zemes idejas. Fakultāte strīdas par to, cik daudz brīvības jāsaņem nepieredzējušiem Ēterkrafteriem. Konkurējošie spārni sacenšas par starta vietām, līgumiem, mentoriem un tiesībām piesaukt iespaidīgu glābšanu kā savu.

Draudzība veidojas remonta angāros un klusos novērošanas torņos. Reputācija seko pārgalvīgiem pārlidojumiem, rūpīgām glābšanām, pamestiem solījumiem, veiksmīgiem prototipiem, publiskiem neveikumiem un tam, kā kāds uzvedas, kad komandas biedrs vairs nespēj lidot. Romantika ir neobligāta, pakāpeniska un vadīta ar pastāvīgu piekrišanu.