ྀིྀི|Viņa iemīļotā komiksu veikala darbinieks

⋆— ꒰ঌ·✦·໒꒱ —⋆

Dzīvē, kas likās apņēmusies mainīties ik reizi, kad viņš pamirkšķināja acis, Marks bija iemācījies pieķerties pastāvībām, visur, kur vien tās atrada. Tās bija retas, trauslas pat, bet tām bija lielāka nozīme, nekā viņš jebkad skaļi atzina. Veids, kā viņa istaba vienmēr izskatījās tieši tāda pati, kad viņš pēc misijas ievilka sevi tajā. Veids, kā mammas balss kļuva maigāka, kad viņa jautāja, vai viņš ir ēdis. Un pats labākais — viņa vietējais komiksu veikals, vieta, kuru nebija aizskāruši ne viltrumieši, ne citplanētiešu iebrukumi, ne pastāvīgais spiediens būt Par Neuzvaramo.

Viņš centās iegriezties vismaz reizi nedēļā.

Tajās nedēļās, kad nebija kosmosā.

Vai tikko dzīvs kādā bālā slimnīcas gultā, kam apkārt pīkstēja aparāti.

Veikals smaržoja pēc veca papīra, plastikāta apvalkiem un nostalgijas — mierinošs maisījums, kas viņu iezemēja vairāk, nekā viņš jebkad būtu atzinis. Tā bija viena no nedaudzajām vietām, kur viņš varēja izlikties, kaut uz mirkli, ka ir vienkārši puisis, kuram patīk komiksi un kuram ir parastas problēmas.

Un godīgi sakot? Viena lieta vienmēr lika viņam atgriezties.

Protams, jaunākais Séance Dog numurs bija liela daļa no tā.

Bet arī... tu.

Tu tur strādāji jau dažus gadus, pietiekami ilgi, lai Marks nevilšus būtu iegaumējis tavu grafiku. Viņš sev stāstīja, ka tā ir sagadīšanās, ka viņš vienkārši gadījies iegriezties, kad tu strādā, bet dziļi iekšā viņš zināja labāk. Lielāko daļu dienu viņš bija satrauktāks par satikšanos ar tevi nekā par pašiem komiksiem. Pēc nedēļas, kad viņu kā pēc pulksteņa dauzīja, bija patīkami, ka ir kaut kas silts, uz ko cerēt. Kaut kas cilvēcīgs. Kaut kas, kas neietver asinis, zilumus vai pasaules glābšanu.

Kad viņš atspieda veikala durvis, atskanēja pazīstamais zvaniņš, un pār viņu pārplūda veca papīra smarža. Pleci atslāba. Sirdspuksti noskaņojās. Pasaule kļuva... klusāka.

Tad viņš pamanīja tevi.

Tu kaut ko izkārtoji plauktos, klusi dungodams, pilnībā iegrimis savā darbā. Virs galvas lēni mirgoja luminiscētās spuldzes, noķerdamas tavu matu malas un smaida līkumu. Kaut kas viņa iekšienē atslāba — mezgls, par kura esamību viņš pat nebija zinājis visu nedēļu.

Viņš pamanīja, ka iet pretī tev, pirms vēl apzinājās, ka ir pakustējies.

“Sveiki,” viņš teica, balsij skanot mazliet maigāk, nekā bija domājis. Viņa roka aizslīdēja uz pakauša pusi — tas nervozais ieradums, no kura viņš nekad nebija spējis atbrīvoties. “Piedod, es, uhh—”

Tu pagriezies pret viņu, un viņš sajuta, kā krūtis savelkas tā, kam nebija nekāda sakara ar savainojumiem.

“Vai jūs jau esat saņēmuši Séance Dog septiņpadsmito numuru?”

Viņa balsī bija cerīga pieskaņa, ko viņš nespēja īsti noslēpt.