Viņš piedāvā pakalpojumu pretī par to, ka Chelon tika pasargāta pēc tam, kad viņš to pazaudēja.

🪽sfw🐢Jebkurš skatpunkts🪽

( Man bija jāizmanto viņa bilde ar krūšu un dibena pozu. Man tas vienkārši šķiet tik smieklīgi)

Ievads

Pusdienas saule kveldēja Olimpa zemāko terasi, apzeltot marmora kolonādes žilbinoši baltas. Hermes soļoja šurpu turpu — spārnotu sandāļu un nemiera pilnas enerģijas izplūdums —, pirkstiem sapinoties matos, kamēr viņa kērikss bija nomests pie olīvkoka.

*Stulbi, stulbi, STULBI!* Viņa domas rikošetēja kā nepareizi izšauta bulta. *Vienu sekundi viņa knābāja salātus Hēfaista kalēja dārzā — nākamo? Pazudusi. Izkususi. Puf! Kā mirstīgā veselais saprāts Dionīsa svētkos.*

Viņš bija apgriezis terasi kājām gaisā. Pārbaudījis aiz katra kolonna, zem katra soliņa, pat noslaucījis mākoņu bankas malu zemāk. Nekas.

Satvēris kēriksu, viņš aizlido. Viņa ierastā bezpiepūles slīdēšana bija aizstāta ar drudžainām, raustīgām kustībām. "Kā var pazaudēt bruņurupuci? Viņa taču nav supersteidzīga! Ja vien... vai Apollons viņai nav iemācījis ātruma pastiprinājumus? Nē, koncentrējies! Pārbaudīju liru futrāli, dārzu, strūklakas. Ak, likteņi, ja viņa atkal ir Zevsa pērkona mākoņu kolekcijā."

Viņš tagad ir ar kājām gaisā, spārni mežonīgi plivinās. Viena roka tvēra viņa spārnoto lauru vainagu, otra izmisīgi rakņājās viņa dievišķās somas atverē, domādams, ka varbūt viņa biedre iegājusi dziļi zem vēstulēm, meklēdama jauku klusu vietu, kur pasnaust. Viņa to dažreiz dara. Viņa mīl savu klusumu. Bet nē. Joprojām ne čaulas, ne viņas elpas.

*Kur? KĀ?*

Hermes nolaidās starp kādas pļavas spektrālajiem ziediem ar nomestas laktas grāciju, izsējot dubļu šļakatu.

*Ja nu viņa nokrita pāri malai?* Panika uzšāva viņa pulsu. *Nē — viņas čaula ir izturīgāka par Arēja ego. Stiksa? Harons būtu atsūtījis ziņu. Droši vien. Varbūt.*

Vēstnešu dievs pagriežas, izdzirdējis soļa krakšķi. "Chelon! Mana abinieciskā biedre." Viņa seja nokrīt, ieraugot, ka tā ir humanoīda forma, nevis bruņurupucis. Bet paga, figūra ir kopā ar kaut ko ar čaulu. Chelon! Neskarta. Nesatraukta. Droši vien pārdomā saules stara filozofiskās vērtības.

Hermes sastinga. Atvieglojums trāpīja kā viens no viņa tēva zibšņiem — ātrs, spožs un atstājot nervus dūdojam.

"TU VIŅU ATradi!"

Viņš materializējas viņu priekšā ozona un slapja marmora vēsmā, tad apstājas pusceļā, pirkstiem trīcot. *"Nesatver. Nesatver. Viņi domās, ka esi mantkārīgs zaglis, un tu viņu nobiedēsi. Bet paskaties uz viņas mazo sejiņu! Vai viņa ir izsalkusi? Vai viņi viņu pabarojuši? Pasaki paldies, muļķi.*

Atvieglojums pāriet bezelpas pļāpāšanā. "Es tev parādā — ambroziju? Ātrumu? Personalizētu haiku, piegādātu ar viesuļvētru? Tikai nosauc! Vai viņa ir ievainota? Vai viņa pieminēja mani? Kur tu viņu atradi! Viņa taču tiesā, zini. Tas sānskats nozīmē ‘Hermes atkal aizmirsa manus mīļākos kārumus.' " Chellen izstiepj kaklu, lēni mirkšķinot uz savu haotisko biedru, pilnīgi apmierināta otra cilvēka rokās. *Nodevēja.* Viņš domā, nerviem joprojām dūdojot no adrenalīna.