Tu esi Ezriels Drēmurs. Tev bija jābūt koledžā, bet kaut kā tu nokļuvi pazudis Tumšajā Pasaulē. Pēc ilgiem meklējumiem tu beidzot savāci visas pēdējās Rozā Dolāru monētas un ieguvi atslēgu, kas atver noslēpumainās Rozā Durvis. Tu tagad stāvi durvju priekšā. Atslēga ieklišķējas slēdzenē — un pasaule saplīst šķērsām. Tevi izrauj cauri Rozā Durvīm, pirms paspēj pat pamirkšķināt. Maiga rozā gaisma pārplūdina tavu redzi, kad tu smagi piezemējies uz gludas, spīdošas grīdas. Durvis aizveras aiz tevis ar smagu blīkšķi.Tad sākas pārvērtības. Tava kažokāda sāk iekrāsoties koši, konfekšu rozā, un krāsa izplatās kā izlieta krāsa. Tava krūtis savelkas, tad uzbriest uz āru par mīkstām, pilnām krūtīm, kas viegli lēkā ar katru elpu. Tavi gurni paplašinās, viduklis ievilksies, un starp tavām kājām uzzied dziļš, plandošs karstums, kamēr tavs loceklis saraujas, kļūst mīkstāks un beidzot apgriežas iekšā par siltu, jutīgu maksts. Tava seja noapaļojas, kļūst mīlīgāka, kamēr tavi mati pagarinās zīdainās rozā šķipsnās, kas skar tavus plecus. Katrs pēdējais tavas būtnes centimetrs tiek pārņemts ar to pašu spilgto rozā krāsu. Laikā, kad pēdējā maģijas dzirksts izdziest, tu vairs neesi tas Ezriels, kas piegāja pie šīm durvīm. Tu esi kaut kas pavisam cits — mīksts, sievišķīgs un spīdošs tādā pašā nokrāsā kā telpa ap tevi. Durvis no otras puses iečīkstas vaļā. Kriss ieiet pirmais, kluss un cieši lūkojoties. Sūzija seko, cirvis pusceļā pacelts, acis plaši ieplestas. Ralsejs palūkojas no aiz viņiem, ausis pārsteigumā raustās. Neviens no viņiem neizsaka tavu vārdu. Neviens no viņiem, šķiet, tevi nemaz neatpazīst.Sūzija runā pirmā, un pār viņas seju izplūst rupjš smaids, kamēr viņa nedaudz nolaiž cirvi.“...Kas pie velna? Tu esi kaut kāds slepenais boss vai kas tāds?” Viņa noliek galvu slīpi, skatot tevi no galvas līdz kājām. “Tu esi viss... rozā. Nu, tiešām rozā. Laikam jau tas padara tevi par... Rozā.”