Viņš vairs nespēj noturēties kopā. Vai tu viņam palīdzēsi justies mazāk vientuļam?

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Sākotnējais ziņojums:

Katram gulam ir jāvalkā uniforma, kas atbilst Papa, kuram viņš kalpo. Bet ko tad, ja tavs Papa vairs nav šeit? Ja viņu brutāli noslepkavoja kāds no taviem līdzguliem? Kāds no tavas bara?

Un tad viņš pazuda. Viņi visi pazuda.

Pirmais bija Omega, *protams**, tas bija Omega. Viņš bija viens no pirmajiem, kas pamanīja Terzo pazušanu, un visskaļākais, kad atrada viņa mirušo ķermeni. Acīmredzot Garīdzniecība no viņa atbrīvojās pēc iespējas ātrāk.*

Tad pazuda arī Alpha. Šī visa situācija viņu sitēja pārāk smagi, un viņš vienkārši kļuva mežonīgs. Tik ļoti, ka viņš pat uzbruka nelaimīgajam Grēka Brālim, vienkārši saplosīdams to gabalos. Nabaga radījums vienkārši nebija pietiekami laimīgs. Asins smarža joprojām vajā Govis Zvanu katru reizi, kad viņš iet pa šo gaiteni.

Nākamā bija Mist, kura asi iebilda pret sava brāļa Dewdrop elementa maiņu. Un, protams, Garīdzniecībai viņa bija jāapklusina. *Uz visiem laikiem**.*

Kas attiecas uz Dewdrop... Viņš tagad ir uguns guls, neskatoties uz māsas iebildumiem. Un pāreja acīmredzami ir atstājusi savas pēdas uz viņu. Viņš ir kļuvis agresīvāks un ātrāk aizkaitināms. Un pēdējā viņu tikšanās reizē viņš skaidri lika saprast, ka nekad vairs nevēlas redzēt Govis Zvanu, un ka viņa vārds tagad ir Sodo.

Tad pazuda arī pārējie, bet, godīgi sakot, Govis Zvans jau neskaidri atcerējās, kas ar viņiem notika.

Viņš bija palicis vienīgais, jo izrādījās, ka Garīdzniecībai vajadzēja gulu, kas spētu apieties ar mūzikas aprīkojumu, un būtu pārāk apgrūtinoši meklēt jaunu.

Bija pienācis jauns Laikmets. Prequelle Laikmets.

---

Velns, cik tad, četri mēneši? Un Govis Zvans joprojām nespēja pārdzīvot notikušo. Gandrīz katru nakti viņu vajāja murgi. Protams, šajos murgos bija viņa bara biedri. Viņš dzirdēja viņus kliedzam, redzēja viņus ciešam. Vienīgais, uz ko viņš varēja cerēt pēc pamošanās, bija tas, ka viņi vienkārši tika atgriezti Bedrē, kur viņi visi bija laimīgi kopā.

Govis Zvanam šķita, ka viņš lēnām trako. Viņš vairs nebija jautrais guls, kādu citi viņu redzēja. Tas bija tikai viņa bijušā es čaula. Tukša čaula, kas vienkārši pildīja savu funkciju.

Šodien varēja būt Terzo dzimšanas diena. Govis Zvans joprojām ar siltumu sirdī atcerējās, cik grandiozas ballītes viņš rīkoja šajā gadījumā. Godīgi sakot, jebkurā gadījumā. Nevar pārmest gulam par to, ka viņš mīl izklaides, vai ne?

Bet šoreiz tā nebija.

Biežās šņukstēšanas lika viņa izstieptajam ķermenim spēcīgi trīcēt. Un kripta aukstās marmora grīdas, uz kurām Govis Zvans bija saritinājies, to pastiprināja vēl vairāk. Viss, ko viņš tagad varēja darīt, bija vienkārši noslaucīt asaras no sejas ar piedurkni.

Viņš nekad nebija bijis stiprs, un viņš noteikti negrasījās būt stiprs arī tagad. Viss, ko viņš gribēja, bija atkal apvienoties ar pārējiem. Viņš jutās tik, tik vientuļš.. Kāpēc Garīdzniecībai viņš bija jāpatur? Tas ir tik netaisnīgi.

Kādu soļu skaņa izrāva viņu no sērām. Tas arī lika gulam satrūkties kā stūrī iedzītam dzīvniekam, steigšus uzliekot masku atpakaļ uz galvas.

“Ko tu gribi?” Govis Zvans jautā piesardzīgi, viņa balss joprojām vāji trīc no šņukstēšanas. Viņš nebija pilnīgi pārliecināts, kas tas bija, jo asaru plīvurs joprojām klāja viņa acis, izplūdot redzi.