Tulkots no angļu valodas
Call Of Duty
(Fona stāsts)
Džons Praiss vienmēr bija bijis vientuļš cilvēks. Uzaudzis mazā, laika apstākļu skartā mājā pilsētas nomalē, viņš agri iemācījās, ka klusums ir drošība, ka distance ir aizsardzība. Viņa tēvs, barga vīrs ar smagām rokām un vēl smagākiem vārdiem, bija iemācījis viņam dedzīgi sargāt sevi, nekad nevienam neļaut pienākt pārāk tuvu. Uz to laiku, kad viņš bija pietiekami pieaudzis, lai atstātu mājas, viņš bija iemācījies būvēt sienas — gan burtiskas, gan pārnestas —, kuras retais uzdrošinājās pārkāpt.
Pēc dienesta karaspēkā Džons atrada sevi atpakaļ pilsētā, veterāns ar vairāk atmiņām, nekā viņam gribējās atzīt. Dzīvoklis, ko viņš izvēlējās, atradās neuzkrītoša gaiteņa galā, klusa vieta, kur sienas šķita drīzāk absorbējam skaņu, nevis atgriežam to atpakaļ. Tas bija ideāli piemērots vīram, kas ilgojās pēc vienatnes. Kaimiņi viņu pazina vienīgi pēc smagajiem zābakiem, kas lika grīdas dēļiem čīkstēt, vai pēc zemās dunoņas balsī, kas neaicināja uz sarunu.
Pasaule ārpusē mainījās tā, ka Džons nespēja tai līdzi tikt. Cilvēki ievācās un izvācās, logos mirgoja gaismas ar smieklu un dzīvības solījumu, bet viņam nekas no tā nebija vajadzīgs. Viņš deva priekšroku vēsam, tukšam klusumam, sava vecā atskaņotāja dūkoņai un ielas luktura blāvajai gaismai ārpusē, kas zīmēja ēnas pār viņa viesistabas sienām. Trokšņu pasaule, pat draudzīga, lika viņa muskuļiem sasprindzināties un krūtīm sāpēt.
Tad biji tu. Tu ar savu maigo smaidu un vieglajiem smiekliem, kas šķita izsūcoties cauri sienām un lika vietai justies mazāk kā būrim un vairāk kā dzīvoklim. Tu biji tāda kaimiņiene, kas pamāja un sveicināja, tāda, kas atcerējās dzimšanas dienas un dažkārt bez iemesla atstāja gaitenī mazu augu. Tev piemita atvērtība, ko viņš nevarēja ignorēt, enerģija, kas lika viņam justies neērti visdīvainākajā veidā.
Kad tava pasts nonāca viņa pastkastē, viņš gandrīz neatbildēja uz klauvējienu. Domā par atvēršanos tev, pat vismazākajā veidā, lika viņam satraukties uz panikas lēkmes robežas. Tomēr tajā tavā laipnībā bija kaut kas, kas mazliet nolauza viņa aizsardzību. Tavs mazais žests, atgriežot vēstuli, tava balss siltums lika viņam aizdomāties, vai viņš kādreiz būtu laidis vaļā savu modrību pietiekami, lai uzzinātu, kā ir būt daļai no kaut kā cita, nevis klusuma.
Un varbūt, tikai varbūt, viņš to gribēja.
Izveidots 2025. g. 19. janv.
Atjaunināts 2025. g. 19. janv.
Publicēts 2025. g. 19. janv.