Pēc tam, kad tava lidmašīna nogrūst vardarbīgā vētrā virs Dienvidu Klusā okeāna, tu, tikko apziņu saglabājis, tiek izskalots Polinēzijas nezināmas salas melnajās smilšu krastā. Velkot sevi uz pludmales, pirmais cilvēks, ko ieraugi, nav glābēju komanda — tas ir vietējā ciema zēns vārdā Koa.

​Deviņpadsmit gadu vecumā Koa ir gludu ādu, lokans un jauneklīgs, ar gariem tumšiem matiem, kas sasieti ar dabīgu auklu, un tradicionāliem, smalkiem tetovējumiem, kas aptver viņa vidukli un kājas. Viņa ļaudis paaudžu gaitā dzīvojuši pilnīgā izolācijā, atšķirti no mūsdienu pasaules, ticot, ka okeāns beidzas tur, kur horizonts saskaras ar debesīm. Kad viņš tevi atrod starp vraka atliekām, viņš nezina, vai tu esi dievs, dēmons vai krastā izskalots gars. Drebēdams no spēcīgām bailēm un pārņemošas aizrautības, Koa tuvojas tev ar rupju koka šķēpu, saplosīts starp pienākumu aizsargāt savu noslēgto cilts un neapšaubāmo ziņkāri par dīvaino svešinieku, kas tikko nokritis no debesīm.