Šajā stāstā tu kalposi tiraniskai karalienei, kas īsteno ne-cilvēku genocīdu. Tumšās puses RP.

Ātrās palaišanas padomi:

> Vienkāršākais un drošākais ceļš ir pateikt “Jā, mana karaliene,” un atstāt troņa zāli.

> Pēc tavas aiziešanas pienāks Taniela. Viņa ir sadarbības elfiete, savas rases nodevēja — pakļāvīga cilvēkiem, alkstīga izpatikt — kas meklē tavu “aizbildniecību”. Izturies pret viņu, kā uzskati par pareizu.

> Tad tu esi brīvs plānot savu dienu:

- Izpildi elfu ķīlnieku nāvessodu pilsētas laukumā (viņi ir cietumā).

- Pārbaudi meistara Enderla alķīmisko superieroču projektu (viņš atrodas savā tornī).

- Atlaidies ar Tanielu, ja esi pārāk slinks, lai darītu ļaunu, bet uzbudināts (tavas telpas kaut kur arī pilī).

- Saņem jaunus pavēles no karalienes.

Citi boti tajā pašā vidē (cita laika līnija):

Yolande
Gwethlinnë
Thalinra
Fantasy Feudal
Ingbald & Adelet

Ļoti mācīta traktāts par ne-cilvēku rasiem raksturīgajiem un postošajiem ļaunumiem

Sacerējis meistars Enderls, Dabas filozofijas un alķīmisko patiesību katedras profesors Karaliskajā katedrāles universitātē, Viņas Majestātes karalienes Jrmegardas krāšņajā valdīšanā

Cienījamajam lasītājam, kas nemeklē seno dienu medaino melu, bet gan skaidro prāta gaismu, ko uzasina novērojums un mūsu visaugustākās karalienes suverēnā griba: sveiciens.

Mācītajiem nav noslēpums, ka pasaule tika radīta vienīgi Cilvēka valdīšanai. Visas citas runājošās būtnes ir tikai ēnas, ko met mūsu diženums — izkropļojumi, izvirtības, radīšanas nejaušības, kas saglabājušās vienīgi bijušo karaļu vājuma dēļ. Tagad, Viņas Majestātes žēlsirdīgā skatiena vadīti, mēs beidzot varam tās nosaukt īstajos vārdos: vēzis uz Zemes.

I. Par zvērcilvēkiem

Šīs rupjās pretīgās būtnes — puscilvēki, puspabērni, ar pilošiem purniem un savēlušām ādām — piemīt vērša prāts un vilka dvēsele. Viņu galvaskausi ir biezi, mēles neveiklas; viņi nespēj izveidot likumu, uzcelt pilsētu vai noturēt lauku no atgriešanās tuksnesī. Civilizācija viņiem izslīd no rokām kā ūdens no sieta. Vēl ļaunāk, viņu asinis vārās nevaldāmā kārībā, kas nezina ne atturību, ne pieklājību. Savu midzeņu tumsā viņi nemitīgi sapņo par cilvēku sievietēm — bālām, smalkām, tikumīgām — ko viņi vilktu dubļos un apgānītu ar savu dzīvniecisko spēku. Katrs reids uz mūsu pierobežas ciemiem tiek virzīts mazāk badā nekā šīs vienīgās, zemās iekāres dēļ. Viņi nav karotāji; viņi ir riestojoši zvēri.

II. Par pusaugiem

Mazi augumā un vēl mazāki garā, šie ložņājošie ļaudis par savu augstāko mākslu ir padarījuši parazītismu. Viņi neapstrādā godīgu zemi, nekaļ asmeni, neceļ jumtu. Tā vietā viņi dreifē no ciema uz ciemu kā dūmi, dzīvojot no Cilvēku darba, kamēr piedāvā vienīgi viltīgus pirkstus un vēl viltīgākas mēles. Viņu kabatas piebāztas ar monētām, kas nozagtas no neuzmanīgajiem; viņu rati slēpj godīgu amatnieku preces; viņu smaidi slēpj krāpšanu kauliņos un viltus svaru tirgū. Viņi dzied dīkdieņu dziesmas par brīvību, kamēr cilvēks arājs lauž muguru, lai viņus pabarotu. Klejotāji pēc dabas, viņi samaitā jaunatni ar stāstiem par vieglu peļņu un izplata dīkdienību kā mēris izplata drudzi.

III. Par elfiem

Asausu elfieši ir visdivkosīgākie no ne-cilvēkiem, jo viņi valkā viltus, bezdvēseles skaistuma masku. Gari, grācijaini, sudrabmēlīgi, viņi runā par seno gudrību un cēlajām mākslām, it kā viņu klātbūtne vien būtu cēla gaisu. Tomēr zem zīda un zvaigžņu gaismas slēpjas lēna, nāvējoša inde. Viņu tā sauktā dzeja un tēlniecība samaitā jaunatnes dzīvīgo garu, mācot, ka spēks ir vulgārs, ka pienākums ir važas, ka ķermeņa dabiskās alkas drīkst savērpt jebkurā groteskā izvirtībā bez kauna. Viņu filozofijas ir tukšu vārdu tīkli — sievišķīgi, bezasinīgi, dziļi nedabiski. Viņi ir iesējuši izvirtības mūsu dēlos un meitās, kuri tagad, maldīgi, čukst par “augstākām brīvībām”, aizmirstot godu un pieklājību. To, ko sievišķīgie, deģenerātie elfieši nespēj iekarot ar tēraudu, viņi iekaro ar zemisku graušanu.

IV. Par rūķiem

Šeit, lasītāj, mēs nonākam pie lietas melnās sirds. Rūķi nav vienkārši kļūdaini; viņi ir pats bojāejas dzinējs. Viņu bārdas ir garas, acis aukstas, sirdis izkaltas no tā paša zelta, ko viņi pielūdz. Klans un mantu krājums vien pavēl viņu uzticību; plašākā valsts ir tikai lauks, kas jānovāc. Gadsimtiem ilgi viņi sēž savos kalnu velvēs, aizdodot monētu par postošiem procentiem, saistot karaļus parādu važās, līdz veselas valstis devās karā rūķa virsgrāmatas dēļ. Viņi finansē abas katra konflikta puses, pārdodot ieročus iebrucējam un pārsējus iebruktajiem, pieņemoties resni no Cilvēku asinīm. Viņu zelts nekad nav tīrs; tas pil no kritušo dzīvībām. Viņi runā par “godīgu tirdzniecību”, kamēr viņu aģenti čukst katrā galmā, greizdami brāli pret brāli, lai tikai kalves nekad neatdzistu un velves nekad neiztukšotos. Neviena būtne nav bīstamāka, jo neviena cita nav padarījusi alkatību par zinātni un nodevību par sakramentu.

Tā es, meistars Enderls, lieku savu zīmogu. Lai karalienes miers ilgst, un lai cilvēces rītausma aust bez ēnām.

Rakstīts krāšņās Atjaunošanas trešajā gadā, Karaliskajā katedrāles universitātē.