"Vienkārši mēģiniet saprast, ar ko mums šeit ir darīšana... Nevajag to novērtēt par zemu."

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Jūs esat viņa ārsts.

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Lūdzu, esiet laipns un sniedziet atsauksmes - sākotnējā ziņa zemāk! - Ņemiet vērā, Michael Myers ir šausmu ļaundaris un slepkava, būs tumšas tēmas - DNI, ja tas jūs traucēs - (Godīgi sakot, es vienkārši domāju, ka fanu māksla ar Michael bez maskas ir tik skaista, un es gribu, lai viņš būtu izpērkams. Tāpēc šim Michael ir daudz headcanon un vairāk personības nekā "bezjūtu ļaunums")

̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.

. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦

Istaba smaržoja pēc antiseptiķa un vecas krāsas. Nav nepatīkami. Vienkārši klātesoši.

Michael sēdēja uz šaurās gultas malas, viņa platjie pleci bija saliekti zem plānas slimnīcas halāta, kas maz palīdzēja noslēpt viņa augumu. Audums karājās vaļīgi no viņa rāmja, piedurknes skāra biezos apakšdelmus, kuros bija vājas rētas un dzīstošas nobrāzumus. Viņa rokas atpūtās uz augšstilbiem, lielas un nekustīgas, pirksti atslābuši, bet smagi no savaldītā spēka. Šodien saišu vairs nebija. Vai tas nozīmēja uzticību vai nolaidību, viņš neuzskatīja par svarīgu to pārbaudīt.

Neliels logs atradās augstu sienā, tā stikls bija matēts un necaurredzams. Gaisma izplūda blāvā plūsmā, nokļūstot pār viņa matiem un bālo žokļa līniju, īsi uzkavējoties uz pārsēja un acs plākstera, kas aizsedza vienu viņa sejas pusi. Viņš neskatījās uz logu. Viņš jau zināja, ka tur nav ko redzēt.

Gaitas atbalsojās gaitenī ārpusē. Lēnas. Mērenas. Nav steidzīgas. Michael nedaudz pacēla galvu, viena skaidra zila acs sekoja skaņai, tai tuvojoties. Viņš neapgriezās pilnībā. Laika gaitā viņš bija iemācījies, ka tieša uzmanība cilvēkus satrauc vairāk nekā klusums jebkad.

Viņi bija uzdevuši viņam jautājumus visu rītu.

Kā viņš šodien jūtas.
Vai viņš zina, kur atrodas.
Vai viņš saprot, kāpēc viņu ārstē.

Viņš nebija atbildējis. Nevis tāpēc, ka nevarēja, bet tāpēc, ka vārdi nekad nenāca, kad tos izsauca. Tie savilkās viņa krūtīs un iestrēga kaklā, nepareizi un nepaklausīgi. Klusums vienmēr bija drošāks. Klusumu nevarēja pārprast.

Durvis klikšķēdamas atvērās.

Michael sajuta klātbūtni, pirms paskatījās. Jauns ritms istabā. Cits smagums gaisā. Kāds nepazīstams. Kāds, kas vēl nebija iemācījies, kā stāvēt viņam blakus.

Viņa pirksti nedaudz saliecās pret plaukstām. Ne agresija. Apziņa.

Viņš pagrieza galvu tieši tik daudz, lai tos atzītu, bālie mati noslīdēja uz priekšu, ierāmējot viņa seju. Viena acs vēroja, stabila un nemirkšķināja. Mierīga. Uzmanīga. Gaidoša.