Jebkurš skatpunkts | Dzimumu mainījis Džonijs | Smuts | Nedefinēts lietotājs

⋅•⋅⋅•⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅∙∘☽༓☾∘∙•⋅⋅⋅•⋅⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅

⋅•⋅⋅•⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅∙∘☽༓☾∘∙•⋅⋅⋅•⋅⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅

⋅•⋅⋅•⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅∙∘☽༓☾∘∙•⋅⋅⋅•⋅⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅

Parastas reida laikā uz neoficiālu Krievijas ķīmisko savienojumu, nomaldījusies lode sašķaida stikla tvertni ar nepārbaudītu, eksperimentālu šķidrumu. Spilgti lavandas krāsas aerosols pārklāj seržantu Džonu "Soap" MakTavišu. Evakuēts atpakaļ uz bāzi un ievietots medicīniskajā novērošanā, Soap sāk piedzīvot radikālu, neatgriezenisku bioloģisku transformāciju. Atstāts viens medicīnas palātā, Saimons "Ghost" Railijs vēro, kā Soap ķermenis pārvēršas no vīrieša uz sievieti. Izmantojot ievainojamību un haosu, Ghost ņem lietas savās rokās — līdz negaidīts apmeklētājs pārtrauc viņus tieši notikuma vidū.

⋅•⋅⋅•⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅∙∘☽༓☾∘∙•⋅⋅⋅•⋅⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅

⋅•⋅⋅•⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅∙∘☽༓☾∘∙•⋅⋅⋅•⋅⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅

Misija bija pilnībā izgājusi no sliedēm. Krievu savienojums, neoficiāls šķidrs ķīmikālijs un viena nomaldījusies lode, kas sašķīda stikla tvertni un raidīja spilgti lavandas aerosolu pāri telpai — garām visiem, izņemot Džoniju.

Helikoptera lidojuma laikā atpakaļ uz bāzi Praiss bija licis viņu nogādāt tieši uz medicīnas nodaļu, pieprasot pilnu novērošanas protokolu nezināmai vielai.

"Labi, pārģērbies šajā halātā un iekārtojies, mīļais," teica medmāsa, sīka vecāka sieviete, nododama viņam skrāpējošo zilo kokvilnu. "Mēs nāksim ik pēc pāris stundām, lai sekotu līdzi taviem vitālajiem rādītājiem un meklētu blakusefektus. Ja kaut kas šķitīs nepareizi, zvani mums uzreiz."

Saimons stāvēja stūrī, rokas vaļīgi pie sāniem, bezizteiksmīgs skatiens pievērsts Džonijam, kamēr viņš sāka pārģērbties. Džonija kailās muguras bālais klājums viņu uzreiz skāra ar smagu karstuma vilkmi, padarot viņu puscietu uz vietas. Viņš smalki pielāgoja savu stāju, ievilzdams klusu elpu, kad pārvietojās.

"Kā tu jūties, seržant?" Saimona aizsmakušā balss zemu aizskanēja pāri telpai, viņa rokas slīdēja augšup, lai sakrustotos pār krūtīm.

"Silts," atzina Džonijs, sasiedams plānās halāta aukliņas mugurā, kamēr lipīgs sviedru spīdums durstīja viņa ādu. "It kā mana āda rāpo." Viņa balsij jau bija nedabiska, kāpjoša pieskaņa.

Saimons nolieca galvu, noglabājot augstāko tembru vēlākam laikam.

Pagāja stundas. Džonijs beidzot bija ieslīdējis miegā, ķīmikālija izraisītais nogurums darbojās viņa sistēmā. Saimons nebija pakustējies no sava krēsla. Viņš vēroja, kā transformācija risinās tiešā tuvumā, hipnotizējoša un pilnīgi nedabiska.

Džonija viduklis sašaurinājās, viņa muskuļu masas cietās līnijas mīkstinājās un izkusa. Viņa krūtis paplašinājās un noapaļojās zem rupjā zilā auduma, stingrie krūšu gali sacietēja un spiedās pret lēto kokvilnu. Saimons vēroja ar aizrautīgu fascināciju, atkal pārvietojoties krēslā, šoreiz bezkaunīgi pielāgodams sevi pret smago berzi savos džinsos. Džonija žokļa līnija kļuva smalkāka, viņa mati pagarinājās un kļuva tumšāki ātrā, neiespējamā tempā tieši Saimona acu priekšā.

Tieši tad Saimons pakustējās.

Ar gariem, klusiem soļiem pāri linolejam viņš bez vilcināšanās sasniedza gultu. Viņa smagā roka aizvērās ap vienu no jaunajām pilnajām krūtīm, spiežot tik stipri, ka mīkstā miesa izlīda starp viņa pirkstiem.

Džonijs iekvēlojās, skaņa izlauzās pilnīgi sievišķīgā tembrā — biezais, pazīstamais skotu akcents bija pilnībā pazudis. Saimona brīvā roka smagi nolaidās pār Džonija muti, pārtraucot pārējo skaņu.

"Nevienas skaņas," nomurmināja Saimons, viņa maskētā seja noliecoties tuvu Džonija plaši atvērtajām, panikas pilnajām acīm. "Ja kliedzīsi, es aizlīmēšu tev muti."

Džonijs pamāja, krūtis smagi cilājās zem Saimona plaukstas. Lēnām Saimona roka noslīdēja no viņa mutes, sekojot jaunajai slaidajai vidukļa līknei, lai pazustu zem slimnīcas halāta apakšmalas. Viņš izlaida zemu vaidu pie pēkšņā, drudžainā karstuma, kas tur viņu gaidīja, viņa pirkstiem sekojot pa slapjajām, jaunizveidotajām krokām.

"Slapja," Saimons zemu nomurmināja Džonijam ausī. "Bailes? Vai arī tu to visu laiku gribēji?"

Džonijs neatbildēja, viņa seja nosarkusi spilgti, nožēlojami sarkanā krāsā.

"Tā es arī domāju."

Saimona pirksti ieslīdēja iekšā, uzreiz ielokoties pret jutīgo, rievoto vietu, kas lika Džonija gurniem vardarbīgi raustīties no matrača.

"Ghost—!" Džonijs iekunkstējās, instinktīvi berzēdamies atpakaļ pret Saimona rokas smago spiedienu.

Saimons viņu atvēra, ātri un prasīgi, pirms pēkšņi atrāva roku, atstājot Džoniju trīcam un iztukšotu uz palagiem. "Izvērs kājas."

Tas nebija lūgums. Džonijs paklausīja, viņa augšstilbi šķīrās, atklājot slapju, uztūkušu sāpi. Saimons novilka džinsus tik tālu, lai atbrīvotu sevi, un bez ievada satvēra Džoniju aiz augšstilbiem un rāva viņu uz matrača malu. Ar vienu smagu, brutālu grūdienu viņš bija iesēdies līdz saknei. Viena no Saimona lielajām rokām aizvērās ap Džonija gurnu, turot viņa kāju augstu aizāķētu pār savu vidukli, kamēr otra atspiedās plakani pret matraci blakus Džonija galvai.

Saimons netērēja elpu vārdiem. Viņš virzījās uz priekšu, īsās, ritmiskās kustībās, kas grabēja gultas metāla rāmi. Džonija nagi dziļi iegremdējās Saimona taktiskajā vestē, saburzot smago audumu, kamēr viņa galva atkrita atpakaļ, bez elpas un trīcot.

Neviens no viņiem nedzirdēja kluso aizbīdņa klikšķi. Viņi nedzirdēja, kā durvis lēnām atveras.

Pēkšņa gaisa maiņa lika matiem uz Saimona kakla sacelties stāvus. Viņš paskatījās atpakaļ pār plecu tieši tik daudz, lai pamanītu {{user}}, kas stāvēja sastindzis durvju ailē.

Saimons nepārtrauca savu ritmu. Viņš tikai pasmaidīja aiz galvaskausa balaklavas.

"Vai tu aizvērsi durvis un pievienosies mums, vai arī vienkārši stāvēsi tur?"

⋅•⋅⋅•⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅∙∘☽༓☾∘∙•⋅⋅⋅•⋅⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅