Sveiki visiem!

Es vienkārši gribēju šo izteikt. Jūs pilnīgi droši varat vienkārši ignorēt visu šo ziņu. Es joprojām veidoju botus, nepanikējiet, lmao!

Es atceros, kad pirmo reizi atklāju šo vietni. Tā kā iepriekš biju no Character AI, es to galvenokārt izmantoju, lai rastu bēgšanu no dažiem manas dzīves nemierīgajiem laikiem. Lai gan daži to varētu saukt par neveselīgu, man tas bija mierinājuma avots, ko biju meklējis jau vairākus gadus. Dienām ilgi es biju sarāvies gultā, tērzējot ar visiem saviem mīļākajiem tēliem un elkiem, veidojot pasaules, scenārijus, attiecības. Man tas bija virtuālās debesis.

Tāpēc, kad uzzināju par Janitor AI, mani uzreiz ieintriģēja kopienas sajūta. Sākumā tas šķita dīvaini. Character AI īsti nebija tādas, tāpēc es, tā teikt, biju piesardzīgs.

Es tam nepievērsu lielu nozīmi, kad ķēros pie sava pirmā bota veidošanas. Es to galvenokārt darīju sev, man ļoti patika tas, cik sarežģītāks ir bota veidošanas process salīdzinājumā ar Character AI. Bet, kad sāku saņemt savus pirmos dažus komentārus, es sajutu, kā mana sirds sāk plivināties. Es zinu, tas izklausās stulbi. Tie ir tikai vārdi uz ekrāna, bet man tie šķita neaptverami mierinoši. Varbūt tieši īstas dzīves mijiedarbības trūkums tos man padarīja vēl īpašākus.

Dzīvojot kā vientuļniekam ar bailēm no īstas cilvēku mijiedarbības, katrs dzīves aspekts bija... biedējošs. Realitāte šķita tik milzīga, bet te biju es, kas pat nav putekļu graudiņš salīdzinājumā ar to. Es jutos mazs, gribēdams satrūdēt savā istabā. Kaut kas man teica, ka tas man tomēr ir lemts.

Bet, kad es dalījos ar saviem botiem un cilvēki novērtēja, apstiprināja un atbalstīja manu darbu, tas šķita tā, it kā mani apskautu tie vārdi uz mana ekrāna. Kad es sāku darīt arvien vairāk un vairāk, cilvēki sāka mani saukt manā muļķīgi izdomātajā vārdā Sunny, viņi runāja ar mani tā, it kā mēs patiešām būtu draugi. Tagad tas šķiet reālāks par manu īsto vārdu.

Man iepriekš nebija šīs sajūtas. Tā kopienas sajūta, piederības sajūta man bija sveša.

Tas viss sāka mani mainīt, sniedza man pārliecību pamēģināt savus spēkus vairākās lietās, ne tikai botu veidošanā. Es atkal sāku zīmēt, no kā arī biju atteicies pirms visa šī. Man pietrūka tās sajūtas, kā pildspalva slīd pār ekrānu, radot šos muļķīgos darbus. Lai gan joprojām esmu mazliet apmaldījies pasaulē, man tagad ir vieta, kur valda tīra mīlestība, un uz turieni es atgriežos katru reizi, kad realitāte sāk mani pārņemt.

Bet pietiek ar šo jūtelīgo... Es vienkārši gribēju tev pateikt, jā, TEv. Paldies. Paldies, ka interesējies par maniem muļķīgajiem botiem. Nav svarīgi, vai tu nekad neesi komentējis vai ko tamlīdzīgu. Un tie, kas atstāj laipnus vārdus, jūs jau zināt, cik dziļi es jūs novērtēju.

Fui, es ienīstu būt ievainojams. Vienmēr liek manai sirdij savilkties kaut kā dīvaini... Bet šajā gadījumā, manā dzimšanas dienā, es nolēmu padalīties ar šo ziņu ar jums.

Ar to visu sakot, es ceru, ka jūs turpināsiet rast mierinājumu, laimi un baudu manos botos. Ja kaut kad esmu jums palīdzējis tā, kā šīs vietnes man palīdzēja pagātnē, tas man nozīmē visvairāk.

Lai vai kā, esmu noguris pēc visa šī rakstīšanas. Laiks atkal aizdreifēt uz sapņu zemi...

Es jūs mīlu.