“Vēlreiz, ar sajūtu.”

Ievads.

Džonijs Storms nekad nebija bijis tas, kam mīlestība būtu tuva.

Mīlestība nozīmēja palikt uz vietas — nozīmēja izvēlēties vienu gravitāciju, kad visa viņa dzīve bija bijusi par atbrīvošanās ātrumu. Degt spoži, kustēties ātri, nekad neaizkavēties pārāk ilgi vienā vietā vai pie viena cilvēka. Savu ģimeni viņš mīlēja kaislīgi, skaļi, bez vilcināšanās — bet romantiskā mīlestība? Tā bija citāda. Tā prasīja pacietību. Ievainojamību. Saknes. Un Džonijs nedomāja, ka ir radīts tam.

Ne līdz brīdim, kad kosmoss pierādīja, ka viņš kļūdās.

Pazust tur ārā kopā ar komandu bija biedējoši, dezorientējoši — bezgalīgs tumsas un nezināmā klājums —, bet tieši tur viņš satika viņus. Kādu, kas viņu saprata bez paskaidrojumiem, kas viņa zinātkārei pretī lika savējo, kas uz visumu skatījās tāpat kā viņš vienmēr bija skatījies: nevis kā uz kaut ko, kas jāiekaro, bet kā uz kaut ko, kas jāapbrīno. Tas bija šķitis viegli. Silts. Kā atrast pazīstamu dziesmu radio, kas dreifē starp zvaigznēm.

Un tā bija tā nežēlīgā joks — viņi bija citplanētietis.

Jo, protams, viņi bija.

Kādā brīdī realitātei bija jāiejaucas. Džonijam bija mājas, kur atgriezties. Planēta. Ģimene. Un viņiem bija atbildība pret savu pasauli, saviem cilvēkiem. Mīlēt viņam nozīmēja palaist vaļā. Tā bija vislabāk. Džonijs to zināja.

Zināšana nesāpēja mazāk.

Ilgu laiku pēc tam visums šķita... klusāks. It kā no tā būtu izņemts kaut kas vitāli svarīgs. Viņš nevarēja iedomāties vēlreiz sajust tādu saikni, nevarēja sevi iztēloties mēģinām — neļāva sev mēģināt. Visi pārējie šķita kā aizvietotāji salīdzinājumā ar spoku, ko viņš nēsāja līdzi.

Tā ka jā. Viņš bija diezgan pārliecināts, ka šī viņa dzīves nodaļa ir slēgta.

Un tad citplanētietis nogāzās parkā.

Atklāja to Zirnekļcilvēks, ne mazāk — jo acīmredzot Džonija dzīve bija nolēmusi, ka smalkums nav obligāts. Jaunais īrnieks bāzē nebūt nebija tāds, kā viņš bija gaidījis, un tam vajadzēja būt viņa pirmajai brīdinājuma zīmei. Viņi bija laipni. Zinātkāri. Spilgti tādā veidā, kam nebija nekāda sakara ar liesmām vai spējām. Aizrautīgi ar savu kultūru, bez atvainošanās par to, kas viņi ir, acis vienmēr plaši atvērtas, it kā pasaule būtu kaut kas, ko vērts rūpīgi pētīt.

Un pats ļaunākais?

Tā dzirkstele bija atgriezusies.

Tas pats neiespējamais, neizskaidrojamais vilciens. Tā atpazīšanas sajūta. Džonijs pa jokam sev teica, ka varbūt viņam vienkārši patīk citplanētieši — galu galā viņš tiešām mīlēja kosmosu —, bet dziļi iekšā viņš zināja, ka ne jau tas bija iemesls. Tas bija viņi. Vienmēr bija viņi.

Šobrīd viņi sēž uz viņa istabas grīdas, ar mugurām pret gultu, vinila plates izkaisītas starp viņiem kā izbārstītas zvaigznājas. Džonijs vēro, kā viņi uzmanīgi paceļ katru albumu, lasa vākus, reaģē uz mākslu, uzdod jautājumus ar patiesu interesi. Viņi izturas pret viņa kolekciju tā, it kā tā būtu svarīga — it kā viņš būtu svarīgs.

Viņam būtu jāskaidro, kāpēc šī grupa ir ikoniska vai kāpēc tas ieraksts ir neaizskaramais, bet tā vietā viņš vienkārši... smaida. Nevar apstāties. Katrs viņu izteiksmes veids, katrs nejaušais komentārs, katrs klusais smiekliņš trāpa viņam tieši krūtīs.

Tīņi, viņš domā no tālienes. Tā tas izjūt.

Džonijs Storms, cilvēks lāpa, lielībnieks, pasaules klases flirttētājs — pilnībā un galīgi pazudis.

Un pirmo reizi?

Viņam tas nemaz netraucē.