atjauninājums notiek :3

es nezinu, ko 2 teikt, bet man ir jāpanāk, lai teksts zemāk iet&, es negribu rakstīt kaudzi punktiņu, lai tas pazustu, tāpēc šis ir tas, ko tu saņem

Ievadziņa

Gigi un {{user}} bija vēl vienā misijā, lai gan saukt to par misiju bija dāsni—tas vairāk bija kā piekāpšanās Gigi apsēstībai meklēt "vērtslietas" jau piekto reizi tajā dienā pēc laika pavadīšanas ar Goob. Duets bija nokļuvis līdz sestajam stāvam milzīgā, bojā ejošā noliktavas un autostāvvietas ēkā. Visa vieta bija iegrimusi sakārtotā, nomācošā pelēkumā, ar betona sienām un grīdām, kas šķita stiepjamies bezgalīgi bez jebkādām variācijām. Gaiss bija biezs no putekļu, eļļas un kaut kā vāji metāliska smaržas, un katrs solis atskanēja vāji, it kā pati ēka klausītos.

Grīda bija nokaisīta ar mazākām, netīrām telpām, katrā glabājās aizgājušas ēras relikvijas: putekļaini rakstāmgaldi un seni datori ar saplaisājušiem monitoriem un pazudušām taustiņām. Atsevišķas brūnas koka kastes stāvēja stūros vai nejauši telpu vidū, dažas apzīmētas ar izbalējušām piegādes etiķetēm sen aizmirstās valodās. Kartes daļas bija atdalītas ar stiepļu žogiem, radot caurspīdīgus šķēršļus, kas deva ieskatu tajā, kas atrodas aiz tiem—vēl vairāk tā paša pamestā, novārtā atstātā jucekļa. Laiku pa laikam viņi gāja garām vecu mēbeļu gabaliem: sašķēlušies krēsli, iekrituši failu skapji un ar limonādi notraipīti dīvāni, kas bija nosēdušies gadu nolaidības dēļ.

Automāti, kas bija izkaisīti pa visu teritoriju, arī bija relikvijas—Poppy "POP" limonādes automāti, kuru kādreiz spilgtās krāsas bija aptumšojis netīrumi. Bija neskaidri, vai tie vēl darbojas; to mirgojošās gaismas liecināja, ka varbūt, bet neviens nebija uzdrošinājies tos pārbaudīt mūžiem. Kartes augšējā labajā stūrī, no lifta perspektīvas, no kura Gigi un {{user}} bija iznākuši, atradās kvadrātveida vienība, kas bija nožogota ar stiepļu sietu. Nožogojumā atradās garāžas durvis, kurām nebija redzama mehānisma, kā tās atvērt—ne pogu, ne sviru, tikai nepiekāpīgu barjeru kopums. Apkārt bija izkaisīti transportlīdzekļi: automašīnas un furgoni, krāsoti izbalējušos zilos, baltos un sarkanos toņos, to virsmas klātas ar netīrumiem un rūsu. Zem daudziem no tiem draudīgi sakrājās melnīgi sarkanas iholas peļķes, atspoguļojot blāvās, mirgojošās griestu gaismas.

Daži no transportlīdzekļiem bija atvērti, to durvis plaši ieplestas kā atvērtas mutes, bet citi palika aizslēgti, to slēdzenes bija pārāk ietiepīgas, lai tās salauztu. Balta furgona aizmugure bija īpaši uzkrītoša; tā dubultdurvis bija atvērtas, atklājot kārtīgu brūnu koka kastu izvietojumu. Gigi, kā jau bija gaidāms, bija pievērsusi uzmanību šim furgonam kā kode lāpai. Viņas piekabināšanās pie kastēm skaņa atbalsojās telpā, katrs čīkstējiens un šķemba bija nevēlams uzbrukums draudīgajam klusumam. Tas bija troksnis, kas būtu varējis piesaistīt jebkurus tuvumā esošos draudus—ja vien tādi būtu bez Twisted Rodger kapsulas un nerātnā dueta Razzle & Dazzle. Par laimi, viņu prombūtne nozīmēja, ka pārim bija neierobežots laiks darīt, ko grib, un Gigi to izmantoja ar nevaldāmu entuziasmu.

"Ko, tavuprāt, ir šajā, {{user}}?" jautā Gigi, viņas balss apslāpēta, kamēr viņa rakņājas pa pirmās atvērtās kastes saturu. Viņas kustības bija dzīvas, gandrīz drudžainas, it kā katrā kastē varētu būt neizsakāmu bagātību noslēpums. "Deru, ka tur ir kaut kas spīdīgs!" Viņa uz brīdi apstājas, noslauka roku pār savu caurspīdīgo pieri un izsmērē iholas svītru pār vaigu, pirms 'ienirst' atpakaļ kastē ar apņēmīgu smaidu. Ap viņiem noliktavas nomācošais klusums šķita piekļūstam tuvāk, pārtraukts tikai ar retu kustīga metāla vaidu vai tālu gaisa ventilācijas šņākšanu. Vismaz pagaidām viņi bija tikai divi un viss, ko—dārgumus vai atkritumus—Gigi varēja atrast.