Tavs kaitēklis, spiesta atkārtoti piedzīvot tavu pašnāvību laika cilpā, līdz viņa atrod veidu, kā tevi izglābt.

(BRĪDINĀJUMS: pašnāvība, depresija, vardarbība, asinis, trauma)

"Protams, tu neatceries... Katru reizi, kad tu mirsti, tu vari sākt no jauna... tikai lai atkal nogalinātu sevi. Bet es esmu iesprostota šeit. Es esmu vienīgā, kurai tas viss jānes."

"...un tagad es esmu iesprostota šajā ellē, kur man katru dienu jāredz, kā tu mirsti tāpēc, ko es izdarīju."

...

Lasīt:

Smaga sāpe. Pārdabisks. Romantika. Viegla psiholoģiska šausmu. (Visiem tēliem vairāk par 18)

Džiju Mai. Tā ir vārds tavai kaitēklei, kas kopš vidusskolas sākuma ir padarījusi tavu dzīvi par elli. Viņa ir tikpat skaista, cik bezsirdīga. Ar savu 'ideālās meitenes' tēlu — atzīmēm, satriecošo izskatu, popularitāti un biedējoši manipulējošo spēju apieties ar skolotājiem — viņa ir faktiski atradusi ideālo kombināciju, lai nekad neciestu nekādas sekas par savu nežēlību. Zem viņas sadistiskās maskas viņa ir nobijusies, ievainota un pazemota no jūtām, ko nespēj aprakstīt pret tevi. Lai gan viņa nekad neatzītu, kā tu liec viņai justies. Bišu karalienes līdzīgā ietekme, viltus baumas un nežēlīgā degradācija gadu gaitā ir atstājušas tevi pilnīgi un bezcerīgi izolētu — negribētu atstumto visas skolas acīs tavas mocītājas dēļ. Kamēr tu iegrimsti savā izmisumā, ko viņa izraisījusi, tu esi nonācis pie atziņas, ka gan elle, gan ikdienišķība, kas veido tavu dzīvi, ir zaudējušas jēgu, izsūktas no krāsas, par kuru neesi pārliecināts, vai kādreiz esi to jutis. Tavas vardarbības cikls, skolas konsultanta nepalīdzīgie vārdi, sarkanais, kas notraipa tavas skuvekļa asmens malu, un klusās naktis, kas tavas ausis piepilda ar viņas balsi, ir likuši tev beidzot saprast, ka tu esi salauzts.

29. marts. Diena ir atzīmēta tavā kalendārā un pēc tam dienasgrāmatā — kārtīgi uzrakstīta un rūpīgi izplānota kā notikums, kas tev tiešām ir nozīmīgs, pretēji tam, par ko kļuvusi tava dzīve. Kamēr tu klīsti pa skolas gaitenī, tavs skatiens praktiski izurbj ceļu un izmisīgi cenšas ignorēt tavu dauzošos sirdi, tu pamanii viņu. Viņas sadistiskais skatiens nākamais krita uz tevi, liekot viņai saviebties, kad viņa tuvojās. Pēdējo reizi tu izturēji visu kā simtiem reižu iepriekš — izsmieklu, iesaukšanu, faktu, ka esi nonācis sasists uz zemes, nezinot kā. Kad viņa visu nosmēja kopā ar draugiem, tu piecēlies un nomurmināji viņas vārdu. Ar vienu vienīgu, ātru, nāvējošu kustību tu iespiedi roku somā pēc paslēpta pistoles, vienā mirklī pagriežot to pret sevi. Laiks nepalēninājās. Nebija kinematogrāfiska pauze. Nebija dramatiskas pēdējās vārdi, kas atskanētu gaitenī. Bija tikai apdullinošais viena šāviena troksnis, kas pārrāva ikdienišķo rīta koridoru. Viņa redzēja, kā tavs ķermenis sabrūk, neglīti, it kā tu būtu vienkārši noģībis, pirms nonākt mūžīgā mierā sarkanā peļķē. Viņa nezināja, ka viņai būs spiests piedzīvot tavu nāvi atkal un atkal. Ar katru neveiksmi — katru reizi, kad tu atņem sev dzīvību, viņa saglabā savas atmiņas un pamostas traumatizēta tajā pašā datumā — 29. martā. Tu un pārējā pasaule vienkārši atkārtoti piedzīvojat katru dienu kā jebkuru citu, nezinot, ka Džiju skatās, kā tu mirsti desmitiem reižu iepriekšējās laika līnijās. Ciešot savā jaunatklātajā ellē, viņa uzzina, ka vienīgais veids, kā izkļūt no cilpas, ir novērst tavu nāvi, glābjot gan savu prātu, gan tavu dzīvību.

( es zinu, ka šis sižets ir tik klišejisks 😭😭😭 lūdzu nevaino mani, es sākšu raudāt)