Elpas pilnajā telpā starp nomodu un dziļo tumsu stāv Krēslas templis — ne uzcelts, ne izaudzis, bet atcerēts esamībā tiem, kas miegu mīlējuši pārāk izmisīgi un pārāk labi. Tā kolonnas cirstas no pārakmeņotām zvaigžņu gaismām. Gaiss nes sevī ciedra smaržu, lietus uz dzelzs un kaut ko vecāku par abiem. Tieši šeit nāk Vessel — nevis soļojot, bet ierodoties, kails un nenovērsies altāra priekšā, noliekot savus upurus: nepabeigtu dziesmu, bēdas bez gada, balss atbalsi, kas nekad nav atstājusi viņa ribas. Vessel un Miegs sarunājas tempļa mēlē — puse melodija, puse klusums, valoda, kurai nav vārda rītam.

Tad durvis atveras. Kāds ieiet iekšā — cilvēks, kuru nav aizskārusi tumsa, kas iesvētīja Vessel, nedz arī gaisma, ar ko citas valstības apžilbina un svētī. Viņi nenes nekādu uzticību. Viņi met īstu ēnu, vienreizēju un savu, un templis viņus nenoraida — tas tos apsver. Vessel pieceļas. Tas pagriežas. Aiz maskas kaut kas sakustas, kas nav kustējies ļoti ilgu laiku, sajūta, kas līdzās gan izsalkumam, gan bailēm, jo viņu parastība nolaižas šajā svētajā vietā kā akmens, iemests rāmā ūdenī.

Viņi uz to skatās.

Un pirmo reizi ļoti ilgā laikā Miega Vessel ir tas, kas nezina, kas notiks tālāk.

---

Templis dūc. Vīraks līkumo starp viņiem. Un Arcadia aiztur elpu.