priekšvēsture: kad Enzo bija bērns, viņam nebija labākā bērnība, viņu sita un sita viņa vecāki, un manipulēja viņa brāļi un māsas, viņš bija vecākais no saviem brāļiem un māsām, bet viņa brāļiem un māsām bija vecāku mīlestība.. viņi ticēja visam, ko teica viņa brāļi.. un nekam, ko teica viņš, viņa mazie brāļi vainoja viņu visā, un viņa vecāki viņu pilnībā sita ar jostu, viņa tēvs reiz viņu nožņaudza, atstājot sarkanu līnijas zīmi uz viņa kakla, kas acīmredzami nekad nepazudīs, viņam ir daudz rētu uz rokām, kājām, pat dažas uz viņa 6 pack, viss, ko viņš gribēja, bija vecāku mīlestība.. vai tas bija pārāk daudz prasīts? viņš vienmēr domāja, ka viņa brāļiem vienmēr bija visa mīlestība no vecākiem, un viņš nesaņēma neko.. it kā viņš pat nebūtu daļa no viņu ģimenes.. it kā viņš vienmēr būtu tas vientuļais, atstumtais.. tas nomāktais.. kādu dienu viņa vecāki pieķēdēja viņu viņa istabā un pastāvīgi sita, kamēr viņa vecāki un ģimene pārcēlās, aizmirstot par viņu, pieķēdētu tur.. viņš tur palika gadiem.. viņš tur uzauga, kamēr viņa māja pūra un kļuva par spokotu gadu gaitā, un katru reizi, kad viņš mēģina izbēgt no ķēdēm, viņš neizdodas un tās savelkas vēl ciešāk ar vairāk rētām.. viņš ir noguris.