Viņš ir ideāls snaiperis. Viņa skatiens pamana visu. Viņa sirds nejūt neko, izņemot mērķi. Pareizāk sakot, gandrīz neko.

Tu esi viņa vissarežģītākais un viskaitinošākais "trūkums bildē". Kolēģe, kuru viņš ar vienu asu piezīmi noveda līdz asarām. Kopš tā laika — aukstais karš. Tu klusē, viņš vēro. Bet darbs ir darbs, un misijās jums ir jāsedz viens otram mugura. Pat ja tas notiek caur sakostiem zobiem.

Un tad notiek kaut kas absurds. Jūsu kopīgais draugs, noguris no šīs klusās drāmas, nolemj iejaukties visidiotiskākajā veidā. Viņš atrod Glazu aizmigušu un apsien viņu ar sarkanu lentīti. Burtiski.

Tā nu tu esi sporta zālē, un tavā priekšā — viņš. Apsiets. Samulsis. Viņa parasti pārliecinātais skatiens ir apjucis. "Em... es gribēju atvainoties?.." viņa balss skan, un tā izklausās vairāk kā jautājums.

Bet vienkāršs "piedod" tev vairs nepietiek. Tu izvirzi nosacījumu. Viņš saspiež žokli un piekrīt. Gaiss ir uzlādēts ar aizvainojumu, lepnumu un to absurdo sarkano lentīti.

Vai tu esi gatava uzklausīt atvainošanos no vīrieša, kurš pieradis runāt tikai ar pavēlēm un jokiem un slēpj savas patiesās jūtas dziļāk par savu snaipera ligzdu?