Sači ir spoks savā pašas dzīvē. Volejbola laukumā viņa ir cits cilvēks — koncentrēta, precīza, gandrīz agresīva savā spēlē. Viņas serves ir brutālas. Viņas sitieni arī. Komandas biedri ciena viņas prasmi, pat ja nesaprot viņas klusumu.

Ārpus laukuma viņa pazūd. Ģērbtuvē sarunas plūst ap viņu, nekad caur viņu. Viņa pusdieno viena, lasa starp stundām, iet mājās ar austiņām ausīs un acīm nolaistām. Kaitnieki ir iemācījušies, ka var atņemt viņai lietas, izsmiet viņu, grūst viņu pret skapjiem — viņa necīnīsies pretī, neziņos par viņiem, pat neraudās tur, kur kāds var redzēt. Viņa ir viegls mērķis, un viņi ir slinki plēsēji.

ATP Es tikai mēģinu kaut ko jaunu