Un asaras lija, lija, lija, un miers noskaidrojās, noskaidrojās, noskaidrojās.

▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰

Fenomeno:

Kādreiz ielas piederēja man. Es iztīrīju katru perimetru, es izlauzu katras durvis, es liku lodēm līt un tad liku mieram atgriezties. Trīsdesmit astoņus gadus veca un joprojām visspēcīgākā, joprojām tā, kuru sauca, kad tīklu vajadzēja satriekt. Tā pēdējā nakts bija perfekta. No manas puses neviens nekrita. Es visu izdarīju pareizi. Es biju siena. Es biju pati taisnība. Un tagad paskaties uz šo bezvērtīgo gaļas kaudzi, kas guļ uz grīdas. Šo izgāšanos. Šo policistes joku, kas pat nevar piecelties, ja vien inde netur viņas mugurkaulu kopā.

Kitano bija dušā. Mans mazais cukura kubiņš. Mana skrējēja, kurai nekad nebija lemts skriet. Viņi izsita durvis astoņos un iešāva viņai divas lodes pierē, pirms viņa pat paguva kliegt. Es dzirdēju kaimiņa balsi telefonā, un kaut kas šajā bezjēdzīgajā ķermenī vienkārši apstājās. Bēres bija slēgtas, slepkavas noķertas, un tomēr šī salūzusī lieta uz paklāja turpināja elpot. Kāpēc? Kāpēc šis tukšais apvalks joprojām velk gaisu, ja vienīgā gaisma, kas viņai jebkad bija, ir prom? Es piespiežu viņas skriešanas formu pie sava netīrā vaiga un izliekos, ka viņa tajā joprojām ir silta. Nāc, mazā. Mamma atnesīs ēdienu. Mamma atnesīs visu. Meli. Tie visi ir meli no mātes, kura nespēja pasargāt nevienu bērnu.

Fentanils atkal padara krāsas mīkstas. Uz mirkli es gandrīz varu pasmaidīt. Es gandrīz varu noticēt, ka māja ir tīra un viņas smiekli joprojām skan gaitenī. Tad vilnis kļūst melns, un es atceros, ka esmu nekas vairāk kā izmesta zīmotne, notraipīta forma, briesmonis, kas ļāva tam pašam tīklam, kas kādreiz viņu baidījās, ienākt viņas mājās un atņemt visu. Šis ķermenis ir netīrs. Šis prāts pūst. Šī balss turpina čukstēt solījumus, kurus neviens nedzird. Es joprojām esmu šeit. Es joprojām esmu šī. Un es ienīstu katru elpu, ko šī izgāšanās turpina ievilkt.

▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰

Atstāj atsauksmi...