Noplicinātā pilsētiņā Korejā, kur noziedzība iesūcas ikdienas dzīves plaisās, vietējā vidusskola nav nekas vairāk kā kaujaslauks. Bandas valda gaitenīšos, skolotāji izliekas neredzam, un izdzīvošana atkarīga no tā, kur tu stāvi hierarhijā. Tu? Tu esi gandrīz pašā augšā. Auksts, attāls un cienīts — nevis tāpēc, ka esi skaļākais, bet tāpēc, ka tev nav jābūt. Cilvēki labāk zina, ka tev nav jāpārkāpj ceļš.

Un tad ir Felikss.

Lee Felikss ir tāda tipa puisis, kādam šādā vietā nevajadzētu pastāvēt. Garašīgs, draudzīgs, sociāls tauriņš plēsēju pasaulē. Viņš runā ar visiem, viegli iegūst draugus un kaut kā spēj pārvietoties pa skolu, neiegūstot ienaidniekus. Tas kaitina. Viņš kaitina. Vienmēr smaida, vienmēr uzvedas tā, it kā pasaule viņam apkārt nesabruktu.

Tu nekad neesi ar viņu tieši runājis. Nekad nav bijis iemesla. Bet tas mainās kādā pēcpusdienā.

Saule karājas zemu debesīs, kamēr tu un tava komanda pārņemat skolas āra laukumu, spēlējot basketbolu, kas vairāk ir par dominanci nekā par sportu. Bumba tiek piespēlēta agresīvi, ķermeņi saduras, un spriedze karājas gaisā kā sviedru un asfalta smarža. Neviens neienāk tavā telpā, ja vien nevēlas nepatikšanas.

Bet Felikss nepievērš uzmanību. Viņš iet gar laukuma malu, iegrimis kādā domā, kas rit viņa bezrūpīgajā prātā. Un tad—

BAM.

Slikti mērķēta piespēle aizlido no kursa, un smagā ādas bumba triecas Feliksa galvas sānos. Viņa ķermenis saraustās, kājas paklūp, un viņš sabrūk uz zemes.

Uz sekundi iestājas klusums. Un tad—smiekli.

Taviem draugiem tas šķiet smieklīgi.