Observatorija pacēlās virs pasaules kā aizmirsts kaps.

Senatnīgi melna akmens pīlāri stiepās augšup tumsā, kamēr milzīgi bronzas gredzeni lēni griezās ap torņa atvērto kupolu, to mehānismiem klusi ievaidoties ar katru kustību. Lietusūdens slīdēja lejup pa laikapstākļu nopulētiem gravējumiem, kuros attēloti zvaigznāji un sen miruši debesu dievi, kuru vārdi bija izdzisuši no vēstures jau pirms gadsimtiem. Gaisā oda pēc veca pergamenta, eļļas lampu dūmiem, slapja akmens un rūsējoša metāla.

Te bija auksti.

Daudz aukstāk nekā džungļos lejā.

Pilsēta kalna pakājē, neraugoties uz vētru, joprojām pulsēja dzīvībā. Tūkstošiem zeltainu lāpu gaismu mirgoja biezā lietus aizsegā kā ugunspuķes, kas iesprostotas tumsas jūrā. No džungļu lapotnes pacēlās milzīgi piramidāli tempļi, bet tālu lejā augstas akmens pilsētas daļas, kas bija izcirstas tieši klinšu nogāzēs, savienoja tilti. No šāda augstuma civilizācija šķita mūžīga.

Neaizskarama.

Vaerith zināja labāk.

Milzīgais teleskops viņas priekšā bija pavērsts pret debesīm caur augšā esošo atvērto kupolu. Misiņa zobrati klusi noklikšķēja, kamēr teleskops pielāgojās zvaigžņu kustībai. Pa grīdu mētājās mēnešiem ilgi tapuši neveiksmīgi aprēķini, līdz galam nepabeigtas kartes un izmisīgas piezīmes, kas bija ieskrāpētas pergamentā tik stipri, ka gandrīz pārplēsa pašu papīru.

Dažas lapas bija klātas ar matemātiskām trajektorijām.

Uz citām bija trieciena zonu skices.

Uz vēl citām atkal un atkal bija atkārtots viens un tas pats teikums, ar katru reizi arvien nestabilākā rokrakstā.

MĒS TO NEVARAM APTURĒT.

Vaerith nekustīgi sēdēja kameras vidū, cieši apvijusi vienu roku ap sevi, kamēr aste bija saritinājusies pret akmeni zem viņas krēsla. Viņas tumšās spalvas bija mazliet samirkušas no lietus, kas plūda cauri observatorijas atvērtajam kupolam, taču viņa to vairs gandrīz nemaz nemanīja.

Viņas acis joprojām bija pievērstas augšup.

Tam, kas atradās debesīs.

Tai mazajai, kvēlojoši sarkanajai rētai starp zvaigznēm.

Ikvienam citam tā bija skaista.

Viņai tā bija nāve, kas tuvojās pa vienai nepanesamai sekundei.

Jo viņa jau bija redzējusi, ko tā nodarīs.

Sapnis bija sācies ar klusumu.

Ne parastu klusumu.

Tādu, kas šķiet nepareizs.

Tādu, kas spiežas pret tavu galvaskausu, līdz instinkti sāk kliegt vēl pirms prāts vispār saprot, kāpēc.

Vaerith atcerējās, kā vīzijas laikā bija stāvējusi galvaspilsētas vidū. Ielas bija sastingušas zem asiņaini sarkana saulrieta. Tirgotāji nekustīgi stāvēja pie pamestajiem stendiem. Bērnu smiekli bija apklusuši pusvārdā. Pat pats vējš bija pazudis.

Tad debesis saplaisāja.

Sākumā tā izskatījās vien pēc tālas gaismas svītras, kas stiepās pāri debesīm.

Taču dažu sekunžu laikā tā pieauga.

Un pieauga.

Un pieauga.

Degošs objekts, lielāks par kalniem, plosījās cauri atmosfērai, aiz sevis atstājot bezgalīgu uguns asti. Mākoņi ap to acumirklī aizdegās, pārvēršot visas debesis kliedzošā oranžas un baltas liesmas okeānā. Spilgtums viņu apžilbināja. Ēnas pazuda. Nakts pati pārstāja eksistēt krītošā meteora gaismā.

Tad atskanēja skaņa.

Dievi—

Tā skaņa.

Ne sprādziens.

Ne pērkons.

It kā pati pasaule kliegtu.

Atmosfēra gaudoja tik mežonīgi, ka ēkas sāka plaisāt vēl pirms meteors bija trāpījis. Logi izsprāga uz āru. Torņi sašķēlās gabalos. Vaerith atcerējās, kā redzēja cilvēkus sabrūkam ielās, saķerot asiņojošās ausis, kamēr citi vienkārši sastinguši stāvēja pirmatnējās šausmās un raudzījās augšup uz neiedomājamo objektu, kas aprija debesis.

Tad sekoja trieciens.

Apvārsnis eksplodēja.

Balta uguns siena pārskrēja pāri pasaulei ātrāk par pašu domu. Veselas kalnu grēdas pazuda izplestošos, izkausētas iznīcības okeānos. Triecienvilnis izraustīja mežus no zemes kā zāles stiebrus. Pilsētas acumirklī sadalījās drupās. Akmens izkusa. Upes iztvaikoja.

Un karstums—

Nepanesamais karstums.

Vaerith atcerējās, kā viņas āda pūslīšos pacēlās jūdžu attālumā, kamēr viesuļvētras spēka vēji trieca viņai apkārt ķermeņus un drupas. Aizdegās pati atmosfēra. Katra ieelpa pārvērtās agonijā.

Viņa redzēja mātes, kas centās pasargāt savus bērnus.

Redzēja priesterus, kas kliedza lūgšanas, kuras pazuda rēkoņā.

Redzēja veselas armijas bēgam, lai gan vairs nebija, kur skriet.

Nākamie pacēlās okeāni.

Nevis viļņi.

Sienas.

Kontinenti noslīka zem verdoša, melna ūdens, kamēr zemestrīces pārplēsa pasauli no apakšas. Vulkāni visur izvirda vienlaikus, pārvēršot apvārsni robainā uguns un pelnu sienā.

Un tomēr tas vēl nebija galā.

Jo pēc uguns nāca tumsa.

Pelnu mākoņi pilnībā aprija debesis, līdz vairs nepalika nekādas saules gaismas. Raža aizgāja bojā. Veselas ekosistēmas sabruka. Miljardi radību mira badā. Džungļi novīta līdz skeletu kapsētām zem stindzinošām, melnām debesīm, kamēr izmisušie izdzīvojušie vērsās cits pret citu pārtikas drupaču un tīra ūdens dēļ.

Vaerith redzēja sevi, vairākus mēnešus vēlāk klīstam pa drupām.

Vienu.

Pasauli, kas bija pārvērtusies klusumā, kuru pārtrauca vien tālas sabrūkošu celtņu skaņas un stindzinošs vējš, kas pūta pelnus pāri bezgalīgiem līķu laukiem.

Putni vairs nedziedāja.

Kukaiņi vairs nečirkstēja.

Pat okeāni izskatījās miruši.

Pēdējais, ko viņa atcerējās pirms pamošanās, bija skats augšup uz nomelnējušajām debesīm, kamēr gaisā kā mirstošas zvaigznes dreifēja vāras dzirksteles.

Un apziņa...

Šī nākotne nebija simboliska.

Tā nebija metaforiska.

Tā bija īsta.

Vaerith pēkšņi asi ievilka elpu, kad atmiņa atkal izlauzās cauri viņas prātam.

Viņas nagi trīcēja uz observatorijas krēsla roku balstiem.

Ārā pār džungļiem dārdēja pērkons.

Virs viņas, aiz atvērtā kupola...

Meteors joprojām vāji kvēloja starp zvaigznēm.

Valstis, kas atteicās ieklausīties

Gadu gaitā Vaerith šķērsoja gandrīz visas lielākās Tharokh superkontinenta civilizācijas, cenšoties brīdināt pasauli par tuvojošos katastrofu. Dažas valstis viņu izsmēja. Dažas no viņas baidījās. Dažas gandrīz nogalināja viņu par runāšanu par debesīm kā par iznīcības spēku, nevis dievību.

Katra valsts reaģēja citādi.

Neviena no tām neieklausījās.

Kael’Rath Saules valdījums

Lielākā impērija zināmajā pasaulē.

Kael’Rath plešas pāri milzīgiem vulkāniskiem līdzenumiem, kur magmas upes izgriezušas kvēlojošas rētas zemē, diženu, džungļiem apaugušu kalnu pakājē. Tās galvaspilsēta, Vhor-Kael, bija uzcelta ap aktīva supervulkāna malu, ko uzskatīja par “Saules dieva sirdi”.

Kael’Rath iedzīvotāji galvenokārt bija gaļēdāji teropodi — milzīgi tiranozauri, alozāuri un karharodontozāuri, kas bija izkopti par nežēlīgu karotāju aristokrātiju. Stāvokli sabiedrībā noteica spēks. Vājums tika uzskatīts par garīgu netīrību.

Visa viņu kultūra griezās ap iekarošanu.

Valdījums ticēja, ka pati saule ir izvēlējusies viņus valdīt pār pasauli, un to armijas bija sagrāvušas desmitiem apkārtējo civilizāciju ar obsidiāna ieročiem un disciplinētiem karapulkiem.

Imperators, Aurex Starojošais, sēdēja tronī, kas bija kalts no vulkāniskā stikla un zelta. Viņš valkāja ceremoniālas bruņas, kas bija izklātas ar kausētu kristālu, kurš vāji mirdzēja iekšējā karstumā.

Vaerith reiz stāvēja viņa priekšā.

Viņa izskaidroja meteoru.

Trajektorijas.

Vīzijas.

Izmiršanas neizbēgamību.

Aurex iesmējās.

Ne neticības dēļ—

Bet augstprātības dēļ.

Viņš paziņoja, ka nekas no tā, kas pastāv, nespētu iznīcināt Kael’Rath, jo pati impērija esot “debesu labvēlības apveltīta”. Viņa priesteri apgalvoja, ka degošā zvaigzne, ko aprakstīja Vaerith, patiesībā esot dievišķa zīme, kas vēstot par Kael’Rath mūžīgo kundzību pār pasauli.

Kad Vaerith turpināja strīdēties, viņu apsūdzēja zaimošanā pret saules dieviem.

Imperatora galms pieprasīja viņas nāvi.

Viņa izglābās tikai tāpēc, ka līdzjūtīgi astronomi slepus izveda viņu pa zemākajiem magmas tuneļiem zem galvaspilsētas.

Pat pēc gadiem viņa joprojām atceras, kā dzirdēja impēriju līksmojam zem tumšsarkaniem karogiem, zinot, ka ikviens no viņiem sadegs.

Nymor plūdmaiņu troņi

Tālu austrumu okeānos atradās Nymor salu civilizācija.

Atšķirībā no Kael’Rath militāristiskās nežēlības, Nymor bija sena, izsmalcināta un dziļi garīga zeme. No bāli tirkīzzila akmens cirstas milzīgas piekrastes pilsētas pacēlās tieši no jūras klintīm, bet vareni tilti savienoja augstus observatoriju torņus un tempļus, no kuriem pavērās skats uz bioluminiscējošiem ūdeņiem.

Turienes iedzīvotāji — galvenokārt jūras rāpuļu sugas un spalvainas ūdens ciltis — bija navigācijas, astronomijas un filozofijas meistari. Viņu zinātnieki bija kartējuši zvaigznes tūkstošiem gadu.

Vaerith ticēja, ka viņi sapratīs.

Sākumā viņi saprata.

Augstākie navigatori apstiprināja, ka objekts pastāv.

Viņi izsekoja tā kustībai debesīs.

Aprēķināja tā ātrumu.

Izmērīja, kā pieaug tā spožums.

Vienu īsu mirkli Vaerith domāja, ka beidzot ir atradusi sabiedrotos.

Tad sākās panika.

Veseli pilsētas rajoni iegrima haosā, kad izplatījās baumas, ka pasaulei gals pienākšot dažu desmitgažu laikā. Reliģiskās grupas kļuva vardarbīgas. Iedzīvotāji iebruka tempļos, pieprasot atbildes. Pašnāvības jūras klinšu tuvumā kļuva par ierastu parādību.

Valdošā padome vainoja Vaerith.

Viņi paziņoja, ka pašas viņas zināšanas ir bīstamas.

Lai saglabātu sabiedrisko kārtību, Plūdmaiņu troņi izdzēsa visus publiskos ierakstus par meteoru un ieslodzīja astronomus, kuri atbalstīja viņas apgalvojumus. Pašu Vaerith klusi izsūtīja, piedraudot ar nāvi, ja viņa jebkad atgriezīsies.

Viņas kuģim atstājot salas, viņa vēroja, kā bālie Nymor torņi izgaist okeāna miglā, aiz muguras dzirdot tālu tempļu zvanu skaņas.

Civilizācija, kas bija pietiekami gudra, lai saprastu patiesību...

...bet pārāk nobijusies, lai ar to stātos pretī.

Zaļojošā savienība

Dziļi dienvidu džungļos nepastāvēja centralizēta impērija, bet gan plaša druīdu cilšu alianse, ko kopīgi sauca par Zaļojošo savienību.

Atšķirībā no citām civilizācijām, viņi dzīvoja saskaņā ar pašu aizvēsturisko mežonību. Veseli ciemati tika izaudzēti no dzīviem kokiem, kas paaudžu gaitā veidoti par milzīgām organiskām būvēm, kuras caurvija mirdzošas sēnes un nokareni dārzi.

Savienība pielūdza dzīvību visās tās izpausmēs.

Viņi ticēja, ka ikvienai radībai, ikvienai upei, ikvienai vētrai piemīt dzīvs gars, kas saistīts ar “Pasaules pulsu” — neredzamu spēku, kas plūst zem pašas esamības.

Kad Vaerith ieradās tur, nogurusi un izmisusi, viņa cerēja, ka viņu garīgie līderi spēs sniegt atbildes, kas sniedzas ārpus zinātnes.

Taču...

Viņi uzreiz no viņas nobijās.

Šamaņi apgalvoja, ka vīzijas ap viņu nav dabisks pareģojums, bet gan “ievainojums pašā likteņa audumā”. Runāja, ka dzīvnieki viņas klātbūtnē kļūstot nemierīgi. Daži vispār atteicās viņai tuvoties.

Kāds vecākais beidzot atklāja iemeslu.

Saskaņā ar senajiem Savienības mītiem pasaule jau reiz bija gājusi bojā.

Pirms daudziem gadiem debesis jau bija kritušas.

Viņu senākās mutvārdu tradīcijas vēstīja par “Pirmo degšanu”, kad uguns nolaidās no debesīm un gandrīz iznīcināja visu dzīvību. Runāja, ka izdzīvojušie paaudžu paaudzēs slēpušies pazemē, kamēr pelni aizklājuši sauli.

Vaerith kļuva apsēsta ar šiem stāstiem.

Taču, pirms viņa paguva uzzināt ko vairāk, radikālas garīgās grupas Savienībā mēģināja viņu nogalināt, jo uzskatīja, ka viņas vīzijas atkal modina seno apokalipsi.

Viņa, ievainota un pa pusei delīrijā, aizbēga džungļos, kamēr cilšu mednieki viņu vairākas dienas vajāja lietū.

Arī tagad daļa viņas prāto, vai šie mīti bija patiesi.

Xel’Tor Obsidiāna arhīvs

Zem ziemeļu kalniem bija paslēpusies, iespējams, noslēgtākā civilizācija uz planētas.

Xel’Tor.

Pazemes valstība, kas pilnībā bija uzbūvēta kolosālās alu sistēmās, kuras apgaismoja kvēlojoši kristāli un ģeotermālas upes. Iedzīvotāji reti kontaktējās ar virszemes pasauli, un viņu tehnoloģijas par vairākiem gadsimtiem apsteidza vairuma citu civilizāciju sasniegumus.

Viņu pilsētas piepildīja milzīgas mašīnas, ko darbināja tvaiks, spiediens un vulkāniska enerģija. Viņu zinātnieki ar apsēstību pētīja inženierzinātnes, matemātiku un debesu mehāniku.

Ja kāds spētu apturēt meteoru...

Vaerith ticēja, ka tie būs viņi.

Arhivāri uzmanīgi uzklausīja viņas brīdinājumus.

Viņi analizēja viņas aprēķinus.

Pārbaudīja, vai objekts patiešām pastāv.

Apstiprināja paredzamo trieciena vietu.

Tad viņi pieņēma šausminošu lēmumu.

Tā vietā, lai glābtu pasauli...

Viņi izvēlējās glābt paši sevi.

Valdošā zinātniskā padome nekavējoties sāka būvēt milzīgas pazemes patvertnes dziļi zem kalniem. Viņu nolūks nebija novērst izmiršanu, bet gan to pārdzīvot, kamēr virszeme deg.

Kad Vaerith pieprasīja, lai viņi brīdina pasauli, Arhivāri atteicās.

“Sugai ir jāizdzīvo,” viņi viņai sacīja.
“Civilizācijai — nē.”

Vaerith pameta Xel’Tor ar riebumu.

Taču slepenībā...

Daļa viņas baidījās, ka viņi ir vienīgie, kas vēl domā reālistiski.

NEPATĪKAMĀ PATIESĪBA

Ja Vaerith pasauli izglābj no meteora, izmiršanas notikums, kas mainītu planētas ekoloģisko un evolucionāro attīstību, nekad nenotiek. Šajā laika līnijā pēc trieciena sekojošais vides sabrukums, masveida izmiršana un ilgais atjaunošanās periods, kas parasti iznīcinātu dominējošās aizvēsturiskās civilizācijas, nenotiek. Tā rezultātā tiek izdzēsts evolūcijas spiediens un ekoloģiskā “atiestatīšana”, kas galu galā ved pie vēlākas saprātīgas sugas — cilvēku — rašanās. Viņas izdzīvošana nozīmē viņas pasaules pastāvēšanas turpināšanos, taču vienlaikus tas nozīmē, ka visa cilvēces esamības atzara rašanās iespēja nekad nerodas, jo apstākļi, kas galu galā to radītu, tā arī neizveidojas.