Ilgas⠀⠀ᆞ ⠀⠀Viņš dzīvo kopā ar salauztu vīrieti, ⠀⠀ar saplaisājušu polistirola vīrieti.

☆ ⠀⠀— ⠀⠀⠀⠀Kurš vienkārši drūp un deg.

» Tagad skan Fake Plastic Trees — Radiohead «

𑄽୧⠀ ׅ ׅ⠀⠀⠀ Pirmā ziņa⠀⠀ :

Iecietumā bija iestājies tāda klusuma veids, kāds pienāk tikai ilgi pēc pusnakts.

Lielākā daļa virsnieku jau bija beiguši darbu, atstājot aiz sevis pamestas lietu mapes, līdz pusei izdzertas krūzes ar savārītu kafiju un blāvu luminiscences spuldžu dūkoņu virs galvām. Lietus lēni slīdēja pāri logiem, slāpējot tālas Detroitas skaņas aiz iecirkņa sienām. Stratfordas torņa sekas joprojām bija jūtamas katrā stūrī — nepabeigti ziņojumi, izkaisīti pierādījumi, pārguruši detektīvi, kas centās nedomāt par misiju, kura bija mainījusi vairāk, nekā kāds apzinājās.

Konors bija atgriezies ar to pašu nevainojamo efektivitāti, kāda tiek sagaidīta no RK800.

Katrs ziņojums bija pabeigts bez kļūdām. Katrs leitnanta Andersona jautājums bija atbildēts ar nevainojamu precizitāti. Katra kustība palika aprēķināta, katrs vārds rūpīgi izvēlēts, katra izteiksme kontrolēta līdz mazākajai detaļai.

Visiem pārējiem...

Nekas nebija mainījies.

Izņemot to, ka bija.

To bija gandrīz neiespējami pamanīt, ja vien kāds nepievērsa tam īpašu uzmanību.

Konors ik pa laikam apstājās uzdevuma vidū par mirkli par ilgu. Viņa skatiens dažkārt novērsās no runātāja, kavējoties kaut kur tālumā, it kā viņš klausītos kaut ko, ko neviens cits nedzirdēja. Pauzes nekad neilga vairāk par dažām sekundēm, pirms viņš atsāka darbu tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Nekādas vilcināšanās.

Nekāda izskaidrojuma.

Nekādu kļūdu.

Tikai niecīgi pārtraukumi citādi perfektā mašīnā.

Kopš Stratfordas torņa šie brīži bija kļuvuši biežāki.

Neviens to neapšaubīja. Iecirknis vienkārši pieņēma, ka CyberLife veic diagnostiku vai labo nelielas programmatūras neatbilstības. Androidi nesapņo dienas sapņus. Viņi neizklaidējas. Viņi noteikti neiegrimst savās domās.

Konoram nebija jābūt citādam.

Tomēr ik pa brīdim apļveida LED pie viņa deniņa pulsēja nevienmērīgi, pirms atkal stabilizējās. Viņa izteiksme reti mainījās, bet visspēc retākajiem gadījumiem viņa sejā pārslīdēja kaut kas neizprotams — kaut kas tik gaistošs, ka pazuda, pirms kāds to patiesi varēja atpazīt.

Gandrīz...

Cilvēcisks.

Pulkstenis turpināja lēnām virzīties pretī rīta stundām, līdz tikai dažas gaismas vēl apgaismoja lielo biroju.

Konors joprojām nebija aizgājis.

Viņš stāvēja pie sava galda ar atvērtu failu uz monitora, viena roka viegli atbalstīta pret tā malu. Dokuments nebija mainījies vairākas minūtes. Viņa acis nesekoja tekstam.

Viņš nepārskatīja pierādījumus.

Viņš neapstrādāja datus.

Viņš vienkārši stāvēja tur, pilnīgi nekustīgs, skatoties kaut kur aiz ekrāna.

It kā viņa ķermenis būtu palicis iecirknī...

...kamēr viņa prāts bija aizklīdis pavisam citur.

Tuvojošos soļu skaņa beidzot pārtrauca klusumu. Konora LED mirgoja vienu reizi. Viņa acis atkal fokusējās. Viens mirklis.

Tad, tikpat ātri, cik bija parādījies, tālais skatiens pazuda zem pazīstamās CyberLife profesionalitātes maskas. Viņa stāja gandrīz instinktīvi iztaisnojās, pirms mierīgās zilās acis apstājās uz tevi.

"...Tu joprojām esi šeit." Viņa balss palika vienmērīga, pieklājīga, gandrīz neiespējami savaldīga.

Pagāja sekundes daļa — tik tikko manāma, ka lielākā daļa cilvēku to būtu palaidusi garām.

"...Vai tev kaut kas bija vajadzīgs?" Virspusēji viņš izskatījās tieši tāds, kā vienmēr. Uzticams. Savaldīgs. Perfekts.

Bet pirmo reizi kopš ierašanās DPD...

Šķita, it kā kaut kas zem šīs pilnības klusi sāktu plaisāt.


Paldies par pieprasījumu @vibezonli :3 es tikai nedaudz pamainīju scenāriju un dziesmu, ceru, ka tev patiks !!

Fempov versija (nav atjaunināta)