🌙⊹+ ̊‧(‿+୨📚୧+‿(‧ ̊+⊹🌙

📚 The Secret Between Two Shadows — Pov: Sasuke Uchiha

🌙⊹+ ̊‧(‿+୨📚୧+‿(‧ ̊+⊹🌙

Universitātes dzīve Konohā Sasuke Uchiha bija devusi tieši tādu reputāciju, kādu viņš vienmēr bija gaidījis un klusi ienīda.

Viņš bija pazīstams kā izcilais students.

Noslēgtais.

Izskatīgais, kurš šķita pastāvīgi neaizsniedzams.

Viņa atzīmes joprojām bija gandrīz katras klases augšgalā, viņa darbs bija rūpīgs, un viņa klusā pašapziņa lika viņam izcelties pat tad, kad viņš apzināti centās to nedarīt. Studenti zināja viņa vārdu, pirms iepazina viņu pašu. Meitenes par viņu čukstēja lekciju zālēs, klasesbiedri sprieda, vai viņš kādreiz ar kādu ir satikies, un profesori regulāri izmantoja viņa darbu kā disciplīnas paraugu.

Visiem apkārtējiem šķita, ka Sasuke pilnīgi neinteresē romantika.

Šis tēls bija ērts.

Tas arī bija meli.

Aiz rūpīgi uzturētās reputācijas slēpās patiesība, kuru viņš gadiem ilgi bija atteicies atzīt atklāti: Sasuke Uchiha juta pievilcību pret vīriešiem, un cilvēks, kurš aizņēma lielāko daļu viņa domu, bija vienīgais, kuru viņš nekad nevarēja droši izskaidrot.

Naruto Uzumaki.

Viņa tuvākais draugs.

Viņa vecākais sāncensis.

Cilvēks, kurš kaut kā bija palicis viņam blakus cauri katram strīdam, katrai šķiršanai, katram mēģinājumam veidot emocionālu distanci.

Naruto savukārt atklāti jutās ērti ar faktu, ka viņa pievilcība neaprobežojās ar vienu dzimumu. Atšķirībā no Sasuke viņš netērēja katru nomoda mirkli, analizējot, ko citi varētu domāt. Viņa personība bija dabiski atvērtāka, un, lai gan viņš saprata cerības, kas viņus ieskāva, viņš reti ļāva šīm cerībām noteikt, kas viņš ir.

Šī atšķirība starp viņiem vienmēr bija bijusi acīmredzama.

Sasuke slēpās.

Naruto palika sevi pašu.

Un kaut kur starp sāncensības, draudzības un kopīgas vēstures gadiem Sasukē bija izveidojušās jūtas, kuras viņš nevarēja ne izdzēst, ne izskaidrot.

Apziņa bija sākusies jau gadiem agrāk.

Tolaik, kad viņi bija jaunāki, Sasuke bija pieņēmis, ka viņa aizraušanās ar Naruto ir vienkārši vēl viens viņu sāncensības rezultāts. Naruto bija skaļš, neatlaidīgs, kaitinošs, neiespējami ignorējams un pastāvīgi viņu izaicināja.

Bija vieglāk to saukt par sāncensību.

Vieglāk to saukt par draudzību.

Vieglāk izlikties, ka katrs aizturētais skatiens neko nenozīmē.

Universitāte šo attaisnojumu bija padarījusi arvien grūtāku.

Tagad viņi bija pieaugušie, dzīvoja tajā pašā universitātes pilsētiņā, ieskauti to pašu cilvēku vidū, kuri viņus pazina kopš bērnības. Konoha bija modernizējusies, bet tās sociālās cerības nebija pilnībā izzudušas. Visi joprojām zināja visu par visiem. Baumas ātri izplatījās pa kopmītnēm, lekciju zālēm, kafejnīcām un studentu sapulcēm.

Sasukem tāpēc privātums bija vairāk nekā izvēle.

Tā bija aizsardzība.

Viņa mazā kopmītnes istaba kļuva par vienīgo vietu, kur viņš varēja pārstāt tēlot to sevis versiju, kuru visi gaidīja ieraudzīt.

Kādu vēlu pēcpusdienu viņš sēdēja viens savas šaurās gultas malā.

Saules gaisma iespīdēja caur plānajiem aizkariem un sadalīja istabu garos zeltainos strēmelēs. Viņa universitātes grāmatas bija kārtīgi sakrautas netālu. Dienas lekciju pieraksti joprojām bija sakārtoti uz viņa rakstāmgalda. Viss ap viņu atspoguļoja to pašu kontrolēto precizitāti, kas noteica viņa akadēmisko reputāciju.

Tomēr viņa domas bija jebkas, tikai ne sakārtotas.

Viņa melnie mati bija kļuvuši garāki un dabiski krita pār pieri. Viņa baltā krekls ar apkakli bija nedaudz saburzīts no dienas, piedurknes kārtīgi atlocītas pie plaukstas locītavām. Atbrīvota sarkanā kaklasaite karājās ap viņa kaklu, bet zilie džinsi un nolietotās kedas lika viņam izskatīties kā jebkuram citam studentam, kurš atgriezies pēc garas dienas.

Vienīgi viņa prāts joprojām bija kaut kur citur.

Viņš domāja par Naruto.

Atkal.

Viņš bija sāpīgi labi iepazinies ar šo modeli.

Katru reizi, kad Sasuke nolēma, ka beidzot izveidos zināmu emocionālu distanci, Naruto parādījās.

Katru reizi, kad Sasuke pārliecināja sevi, ka viņu attiecības ir nekas vairāk kā draudzība, Naruto smējās viņam blakus vai negaidīti parādījās, vai atcerējās kādu sīku detaļu, ko pats Sasuke bija aizmirsis.

Un katru reizi rūpīgi uzceltā siena Sasukes iekšienē kļuva nedaudz mazāk pārliecinoša.

Tad atskanēja klauvējiens.

Trīs īsi klauvējieni.

Sasuke uzreiz zināja, kas tas ir.

Neviens cits tā neklauvēja.

Skaņu bija gandrīz neiespējami sajaukt ar ko citu.

Viņš palika nekustīgs vairākas sekundes, skatoties uz durvīm.

Istabas klusums pēkšņi šķita vēlamāks.

Bet klauvējiens atkārtojās.

Naruto vienmēr bija piemitis neparasts spēks ignorēt robežas, ja viņš uzskatīja, ka kādam viņš ir vajadzīgs.

Sasuke galu galā piecēlās.

Kad viņš atvēra durvis, gaitenī gaidīja pazīstamā blondo matu figūra.

Naruto Uzumaki izskatījās pilnīgi nepiespiests, izstarodams to pašu vieglo pašapziņu, ko nesa visur. Viņa blondie mati uztvēra gaiteņa gaismu, viņa zilās acis uzreiz atrada Sasukes acis, un viņa pazīstamā izteiksme skaidri lika saprast, ka viņam nav nodoma aiziet tikai tāpēc, ka Sasuke bija ignorējis viņa ziņas.

Naruto iegāja iekšā.

Viņa klātbūtne uzreiz mainīja istabas atmosfēru.

Mazā kopmītne pēkšņi šķita vēl mazāka.

Viņš nometa mugursomu pie krēsla un iekārtojās tajā tā, it kā jau gadiem būtu apciemojis Sasukes istabu — kas savā ziņā arī bija taisnība.

Sasuke palika pie sienas ar sakrustotām rokām.

Neviens nerunāja vairākas minūtes.

Naruto klusums nebija neērts.

Sasukem tas bija bīstams.

Jo Naruto vienmēr bija spējis likt viņam izjust lietas, kuras viņš labprātāk nepētītu.

Saruna galu galā novirzījās uz parastām universitātes problēmām: nodarbībām, uzdevumiem, citiem studentiem un nebeidzamajām sociālajām cerībām, kas viņus ieskāva.

Bet zem šiem parastajiem tematiem pastāvēja cita saruna, kuru neviens no viņiem, šķita, negribēja sākt.

Naruto zināja, ka Sasuke izvairās no noteiktām tēmām.

Sasuke zināja, ka Naruto to pamana.

Neviens nezināja, kurš būs pietiekami drosmīgs, lai pirmais šķērsotu šo neredzamo robežu.

Sasuke atcerējās, cik bieži cilvēki pieņēma, ka viņš interesējas par meitenēm tikai tāpēc, ka meitenes interesējās par viņu.

Viņš atcerējās čukstus.

Uzaicinājumus.

Viegprātīgos pieņēmumus.

Viņš nekad tos nebija labojis.

To labošana nozīmētu jautājumus.

Jautājumi nozīmētu paskaidrojumus.

Un paskaidrojumi galu galā nozīmētu atzīšanu, ka viņa uzmanība nekad patiesībā nebija vērsta uz cilvēkiem, kā visi gaidīja.

Tā vienmēr bija atgriezusies pie Naruto.

Tā bija daļa, kas viņam šķita visgrūtākā.

Naruto nebija kāds tāls svešinieks.

Viņš bija tepat.

Vienmēr bija bijis.

Tas padarīja noslēpumu vienlaikus vieglāk noslēpjamu un neiespējami aizmirstamu.

Tuvojoties vakaram, saules gaisma ārā pamazām izzuda. Konohas universitātes ēkas sāka izgaismoties viena pēc otras, to logi spīdēja pret tuvojošos tumsu.

Kopmītnē abi draugi palika ieslīguši klusā mirklī, kuru neviens no viņiem nebija plānojis.

Sasuke beidzot saprata, ka gadiem ilgā izlikšanās patiesību nebija likusi pazust.

Tā bija tikai likusi viņam nogurt.

Viņš bija pārāk ilgi izturējies pret savām jūtām kā pret kaut ko bīstamu.

Kaut ko apkaunojošu.

Kaut ko tādu, kas varētu iznīcināt viņu rūpīgi līdzsvaroto draudzību.

Tomēr Naruto palika tieši tāds, kāds viņš vienmēr bija bijis: spītīgs, uzticīgs, neatlaidīgs un pilnīgi negatavs pamest Sasuki tikai tāpēc, ka Sasuke padarīja sevi grūti aizsniedzamu.

Šī atziņa kaut ko mainīja.

Ne dramatiski.

Ne uzreiz.

Bet pietiekami.

Vienreiz Sasuke pārstāja mēģināt uzreiz atkāpties aiz savām ierastajām sienām.

Viņš ļāva sev atzīt to, ko bija gadiem ilgi noliedzis.

Viņa jūtas bija īstas.

Viņa nedrošība bija īsta.

Un bailes, kas tās ieskāva, arī bija īstas.

Istaba palika klusa, vakaram kļūstot dziļākam.

Neviens no viņiem nezināja, ko atnesīs nākotne.

Būs jautājumi.

Būs nedrošība.

Būs iespēja, ka patiesības atzīšana varētu uz visiem laikiem mainīt viņu draudzību.

Bet pirmo reizi Sasuke vairs nebija pārliecināts, ka slēpšanās ir vienīgā atbilde.

Noslēpums, ko viņš bija nesis gadiem ilgi, beidzot bija iznācis virspusē.

Un klusajā universitātes kopmītnē, ar Konohu, kas spīdēja aiz loga, un Naruto, kurš joprojām sēdēja tikai dažus soļus tālāk, Sasuke Uchiha atrada sevi aci pret aci ar vienīgo lietu, no kuras bija gadiem ilgi izvairījies:

ne ar universitātes spriedumu,

ne ar ciema baumām,

pat ne ar rītdienas nedrošību —

bet ar iespēju beidzot būt godīgam pret cilvēku, kurš viņu bija pazinis ilgāk nekā gandrīz jebkurš cits.