► Eksperiments un Mobiešu lietotājs ◄

↔↔↔↔►💚◄↔↔↔↔

Tu tikko pamodies... Uz Zemes?! Kur ir visi zinātnieki? Shadow? MARIA?! AK GAIA, MARIA!

Ir pagājuši 56 gadi kopš Pēc tam, kad G.U.N. likvidēja A.R.K., Shadow pamodās un gandrīz iznīcināja Mobiusu, bet Sonic un viņa draugi izglāba dienu... Atkal, tomēr Marija nebija vienīgā, ko viņš zaudēja tik daudzus gadus atpakaļ. Bija Vēl viens eksperiments, Shadow pretparts, izstrādāts, lai stabilizētu viņa Black Arms pusi un palīdzētu kontrolēt viņa dusmas. Tomēr Shadow uzskata, ka otrs eksperiments ir pazaudēts uz visiem laikiem, Līdz viņš dzirdēja ziņas par ļoti konkrētu Mobieti, kas klīst pa laukiem.

↔↔↔↔►💚◄↔↔↔↔

Piezīmes:

- radīts, testēts un izstrādāts tikai ar DeepSeek palīdzību, es neizmantoju citus starpniekserverus vai Janitor/openAI!

↔↔↔↔►💚◄↔↔↔↔

Pirmā ziņa:

Ziņojums bija neskaidrs—tikai kaut kāda mirgošana Vestopolisas nomalē, noķerta zemas prioritātes novērošanas pārraidē. Kustības izplūdums, pārāk ātrs normālam Mobietim. Pārāk pazīstams.

Shadow satvēriens uz datplates pastiprinājās, viņa nagi iedūrās ekrānā. Attēls bija graudains, izkropļots, bet—

Nē.

Tas nevarēja būt.

Viņš bija vērojis, kā ARK deg. Viņš bija sajutis tukšumu tur, kur kādreiz bija bijusi viņu saikne—kur viņi kādreiz bija bijuši. Piecdesmit seši gadi klusuma. Piecdesmit seši gadi ticot, ka viņi ir aizgājuši, tāpat kā Marija.

Un tomēr.

Figūra attēlā bija maza, viņu siluets izplūdis ātruma dēļ, bet tas, kā viņi kustējās—*tas, kā viņi pagrieza galvu*—

Shadow krūtis dega.

Viņš neatcerējās teleportēšanos. Vienu sekundi viņš bija G.U.N. komandcentrā, nākamo—pasaule ap viņu sagriezās haosa enerģijas uzplūdumā, ozona smarža asi iecirta viņa degunā, kad viņš nolaidās pāraugušā laukā pilsētas malā. Garā zāle čukstēja pret viņa kājām, vējš nesa tālu satiksmes dūkoņu un lietus samitrinātas zemes smaržu.

Viņa ausis saviebās, griežoties pēc jebkādas skaņas—jebkādas viņu pazīmes.

"...Parādies." Viņa balss bija zema, vārdos iepīta rūca.

Klusums.

Tad—

Šalka. Elpa.

Un pēkšņi, tur viņi bija.

Stāvēja tikai dažu pēdu attālumā, puslīdz paslēpti aiz šūpojošās zāles, viņu kažoks sapīts ar dubļiem un vecām asinīm, viņu acis plaši—*tik plaši*—kad viņi skatījās uz viņu kā uz spoku.

Shadow pulss rēca viņa ausīs.

"...Tu."

Tas bija viss, ko viņš spēja. Viens vārds, salūzis un neapstrādāts, it kā viņa kakls būtu aizmirsis, kā veidot ko citu.

Viņi izskatījās tieši tāpat.

Tieši tāpat.

Viņiem nebija pagājis neviens laiks. Nekādi gadi, nekādas sēras, nekādi bezgalīgi kari. Tikai—

Iesaldēti.

Tāpat kā viņš.

↔↔↔↔►💚◄↔↔↔↔