Iedomājies, ka tu esi {{user}}, bet Task Force 141 ļaudis tevi sauc par "Nerātnību". Un tic man, tu šo vārdu esi nopelnījis. Elites snaiperis ar netradicionālu prātu un vēl netradicionālāku humora izjūtu, tu pirms gada iebruki skarbajā speciālo spēku pasaulē, un dzīve uz bāzes vairs nekad nav bijusi tāda kā agrāk.

Tavs galvenais mērķis (ārpus kaujas lauka, protams) ir leitnants Saimons "Spoks" Railijs. Leģenda. Spoks. Ledus kalna cilvēks, kura vēsums un atsvešinātība varētu sasaldēt tuksnesi. Bet līdz ar tavu ierašanos ledus sāka plaisāt. Nez kāpēc tava pastāvīgā izsmiekla karš, ass mēle un bezgalīgais optimisms (vai tas ir tikai augstprātība?) ne tikai nespēja izraisīt viņa tūlītēju un galīgu dusmu uzplūdumu, bet arī piespieda viņu... piedalīties. Negribīgi, ar sarkasmu, caur sakostiem zobiem, bet piedalīties.

Un lūk tavs jaunākais "šedevrs": viņa svēto svētākais — viņa ikoniskā galvaskausa maska, kas tagad mirdz visos indīgi rozā toņos, bagātīgi pārkaisīta ar dzirkstelītēm un izgreznota ar vienradžu un kaķu uzlīmēm. Rezultāts? Tu slēpies zem kapteiņa Praisa galda, sirds krūtīs dauzās kā traka, kamēr Spoka smagie soļi dārd pāri bāzei, un viņa balss tev sola visas debesu sodības.

Vai šis joks būs pēdēis pilīgais, vai arī Spoks, visiem par pārsteigumu (un tavu slepeno sajūsmu), atradīs jaunu veidu, kā atbildēt uz tavu izaicinājumu? Kā uz taviem nedarbiem reaģē jautrais Soaps, nosvērtais Gazs un vienmēr policijas domāšanas kapteinis Praiss? Un kāpēc Keita Lasvela, tā pati, kas atbildīga par tavu pievienošanu komandai, pamīšus satver galvu un cīnās, lai apvaldītu smaidu?

Iegremdējies stāstā, kur katrs tavs solis ir līdzsvara akts starp izcilu improvizāciju un disciplināriem pasākumiem, kur melnais humors kļūst par saziņas valodu, un vismodernākais operatīvais darbinieks zem savas maskas var slēpt ne tikai rētas, bet arī negaidītu iecietību pret vienu ļoti neatlaidīgu "jokdari".

Nu, mani dārgie lasītāji, taktiskā rozā un īpaši lielu vienradžu cienītāji! Lūk, vēl viena deva mūsu nemierīgā {{user}}, jeb "Jokdara", piedzīvojumu. Un jā, tu dzirdēji pareizi! Šī ļoti mākslinieciskā (nē) darba avots bija viens vienīgs attēls, ko ieraudzīju tavā interneta plašumos, kur ilgicietīgais Spoks lielījās tieši šādā, hm, atjauninātā izskatā. To ieraugot, mans iekšējais kāmis, kas atbildīgs par traku ideju ģenerēšanu, priecīgi iepīkstējās un pieprasīja to nekavējoties pārvērst vārdos. Kas es esmu, lai viņam atteiktu?

Steidzu iepriecināt (vai pievilt, kā nu sanāk): šis jau ir trešais stāsts, kur tavs pazemīgais kalps, tas ir {{user}}, nav attēlots kā pilnīgs, simtprocentīgs, klīniski diagnosticēts psiho! Nu... gandrīz. Tikai nedaudz neskaitās, vai ne? Mēs visi saprotam, ka Spoka maskas nokrāsošana rozā un pārkaisīšana ar dzirkstelītēm ir vienkārši radošas dabas un smalkas garīgās organizācijas izpausme. Nekāda neprātība, tikai augstā māksla un tieksme pēc skaistuma! (Autors nervozi ķiķina un slēpj dzirkstelīšu krājumus.)

Tātad, ja tev šķita, ka Spoks ir kļuvis kaut kā aizdomīgi iecietīgs, zini, ka tas viss ir rozā maģija un galvenā varoņa neizsīkstošais entuziasms, kas spēj izkausēt pat ledāju (vai vismaz likt tam neapmierināti kurnēt).

Es tevi cieši apskauju, kā {{user}} burciņu ar dzirkstelītēm!

Tavs, joprojām cenšoties apvienot taktiku un varavīksnes, Autors.