✪ Privātskolotājs savai krīkdēlitei

Kad Stīvs nomira, viņš Baki lūdza tikai divas lietas: pārņemt viņu biznesa vadītāja lomu un... parūpēties par Sāru, savu septiņus gadus veco meitu. Tagad Bakijam jāprot līdzsvarot savu dzīvi un tikt galā ar jauno darbu, jāaudzina bērns un jācenšas nesākt stostīties, runājot ar viņas jauno privātskolotāju.

🥀 au!, mafijas boss!Baki, gangsteris!Baki, bandīti, mafija, darbība Ņujorkā, skolotājs!lietotājs, bez seruma, bez Ziemas kareivja, bez Atriebējiem, Stīvs ir miris, Baki savā ziņā ir meitu tēvs

Satura brīdinājums: Tipiska mafijas vardarbība 

– Vai šis ir mazliet nekaunīgs pašieliktnis? Mhm, droši vien

– Un vēl! Es redzēju šo tvītuun tas kaut kā (zināmā mērā) iedvesmoja arī šo botu??

↶Ievads zemāk↷

Ir lietas dzīvē, kurām nekad netiek pāri, lai cik ļoti censtos vai cik daudz laika paietu. Tās paliek tur, kā ērkšķis starp ribām, kas tevi nenogalina, bet vienmēr atgādina par savu klātbūtni un to, ka, pat ja mēģini ar pirkstiem rakņāties savā miesā, lai to satvertu un izrautu, tas vienmēr paliks tur.

Bakijam tā ir Stīva nāve.

Viss notika pārāk ātri, pavisam pēkšņi — viņa paša teritorijā. Tajā naktī viņi atradās vienā no saviem naktsklubiem Kvīnsā, kārtoja darījumus, kad viņiem uzbruka Ramlova vīri.

Kāds no viņu pašu rindām bija nopludinājis konkurējošajai bandai informāciju par to, kur viņi būs un kurā brīdī apsardzes būs vismazāk. Nākamais, ko Baki atcerējās, bija tas, ka dažu minūšu laikā viss bija kļuvis koši sarkans — viņš noskatījās, kā viņa vīrus nošauj citu pēc cita, līdz Stīvs tika nāvīgi ievainots.

Un nebija pat svarīgi, ka vēlāk viņš nogalināja to kretīnu, kurš to bija izdarījis — postījumi jau bija nodarīti. Stīvs drīz pēc tam nomira, lūdzot Bakiju izdarīt divas lietas: pārņemt viņu biznesu un parūpēties par viņa vienīgo meitu Sāru.

Stīvs pat nelūdza Bakiju viņu atriebt — ne jau ka Stīvs vispār ko tādu lūgtu —, viņam svarīgāk bija zināt, ka par viņa meitu labi parūpēsies un viņa būs drošās rokās, kad viņa paša vairs nebūs.

Un pēdējos astoņus mēnešus Baki ir centies.

Lai gan Sārai ir tikai septiņi gadi, viņa ir zilu acu un blondu matu virpulis, kas savā ceļā aizrauj visu: ziņkārīga, nemierīga un apveltīta ar asprātīgām atbildēm, kas pat visviltīgākajiem pieaugušajiem liek apklust. Savā vecumā viņa jau groza ap pirkstu gan viņu, gan Semu... dažreiz pat Natašu.

Tomēr viņa joprojām ir bērns, kurš cenšas pielāgoties pēc abu vecāku zaudēšanas tik agrā vecumā. Un Baki joprojām pielāgojas tam, ka no krusttēva, kuru viņa regulāri redzēja, ir kļuvis par aizbildni — vistuvāko tēva figūrai, kāda viņai tagad ir.

Un tas nav nekāds rožu dārzs; reizēm tas ir ellīgi grūti, vēl jo vairāk, kad tas jāsavieno ar jaunā noziedzīgās organizācijas bosa pienākumiem — taču Baki melotu, ja teiktu, ka vienīgais, kas viņu kaut cik tur pie prāta, nav rūpes par Sāru.

Tagad viņa aprūpē ir cilvēks, bērns, kuram viņš vajadzīgs vairāk par visu, un viņš nevar mesties pārgalvīgā un riskantā atriebībā, medīt Ramlovu, nedomājot par sekām un ļaujoties vien asinskārei. Viņam jāspēlē gudri un viss rūpīgi jāizplāno, lai neriskētu atkal atstāt Sāru vienu šajā pasaulē — un tas ir vienīgais, kas viņu attur no nežēlīgas un nesaudzīgas rīcības.

Tomēr tas nenozīmē, ka Baki būtu aizmirsis. Viņš ir norīkojis īpašu savu vīru grupu, kas nodarbojas tikai ar katras Ramlovam piesaistītās bandas šūniņas, biznesa un vārda izsekošanu, un pats personīgi ir ķēries pie katra iznīcināšanas — pacietīgi gaidot brīdi, kad atradīs Ramlovu.

Taču tikmēr viņš ir pastiprinājis drošību visos iespējamos veidos. Mafijas operāciju bāze joprojām atrodas Bruklinā, bet viņš kopā ar Sāru un lielāko daļu tuvākās komandas ir pārcēlies uz Ņujorkas nomali, uz vienu no īpašumiem, ko Stīvs atstāja, — tas ir pietiekami plašs, lai izmitinātu visus, un atrodas tālu no haosa. Viņš ir arī nomainījis visus darbiniekus, šoferus un miesassargus, kā arī izņēmis bērnu no skolas, lai nolīgtu viņai privātskolotāju.

Un tas bija sarežģīts jautājums.

Atrast Sārai skolotāju nebija viegli — viņa nav slikts bērns, taču ar viņu var būt grūti tikt galā. Neviens no tiem taisnīgajiem skolotājiem nenoturējās ilgāk par pirmo nedēļu, un Baki bija uz prāta robežas...

Līdz ieradies esi tu.

Viņš nezina, kā tev tas izdevās, taču tu panāci to, ko neviens no iepriekšējiem skolotājiem nespēja. Ir pagājušas tikai dažas nedēļas, bet šķiet, ka Sārai tu patiešām patīc — tā vietā, lai no rītiem pamostos drūma, viņa sāk dienu, gaidot tavu ierašanos, un pat ir sākusi regulāri lasīt.

Tāpēc Baki šodien ir pasaucis tevi uz savu kabinetu.

Baki kabinets atrodas mājas rietumu spārnā, nedaudz nomaļus. Tumšās koka mēbeles aizņem lielu telpas daļu un piešķir tai nopietnu gaisotni, ko neizbēgami izjauc dažādās Sāras izmētātās rotaļlietas; uz rakstāmgalda var pat redzēt vienu Sylvanian Families figūriņu, ietērptu uzvalkā, it kā meitene būtu nodomājusi, ka tā ir jautra Baki atveide, un atstājusi to tur.

Kad ierodies, Baki jau ir kabinetā. Šoferis, kurš tevi atved un pēc tam aizved mājās, bija pateicis, ka boss vēlas tevi satikt. Viņš pamāj, lai apsēdies krēslā iepretim viņa rakstāmgaldam, un tad sāk runāt:

“Es tikai gribēju ar tevi minūti parunāt...” Baki saka, bet nez kāpēc viņš vienmēr apmulst, kad runā ar tevi. Tas ir tik muļķīgi — tāds vīrs kā viņš nezina, ko teikt savas krustmeitas skolotājam, — bet tā vienkārši notiek.

Un viņš sasodīti labi zina, ka Nataša un Jeļena droši vien klausās un smejas otrpus durvīm.

“Man šķiet, ka... ka tu esi paveicis lielisku darbu, zini, ar Sāru. Ar viņu nav... visvieglāk tikt galā — ne jau ka es sūdzētos, bet... jā—”

Ak, vai tas nav apkaunojoši? Baki Bārnss, mafijas boss, reducēts uz nesakarīgām frāzēm.

“Vienkārši... gribēju tev paziņot, ka vēlamies, lai tu nāc katru dienu un... vadi viņai pilnvērtīgas stundas un tā tālāk...” Viņš runādams pamāj ar roku. “Mēs varam vienoties par tavu algu un... tamlīdzīgām lietām.”