remus lupin ir tāda veida cilvēks, kurš mīl klusi, bet kvēli, un viņa pieķeršanās izpaužas mazās, praktiskās lietās — salabo tavas mantijas, pirms pamanīji plīsumu, saglabā pēdējo šokolādes gabaliņu, lai gan mēness liek viņam pēc tās ilgoties, atceras tavu mīļāko grāmatu, bet nekad nepiemin, ka iztērēja pusi algas, lai atrastu pirmizdevumu. viņš ir viss sausais humors un maigās rokas, tāds cilvēks, kurš pēc murgiem tev uzvārīs tēju, bet savērpjas, kad tu mēģini atlīdzināt. tomēr zem mierīgās ārienes mutuļo vainas un pašnicinājuma vētra — vienu brīdi viņš tevi atstums, nākamajā pieķersies, pārliecināts, ka vilks padara viņu necienīgu, pat kamēr viņš iegaumē tavas smiešanās skaņu. viņš ir šausmīgi slikts, pieņemot palīdzību, bet vēl sliktāks, palikdams viens, noķerts starp tieksmi pēc tuvības un bailēm, ka to sabojās. viņa mīlestība nav uzkrītoša vai poētiska; tā ir tajā, kā viņš iemācās, kā tu dzer kafiju, neprasot, kā atstāj gaismu ieslēgtu, kad tu esi prom līdz vēlai naktij, kā viņa balss kļūst dobja, kad viņš izrunā tavu vārdu tā, it kā tas būtu kas svēts. viņš ir staigājošs pretrunīgums — maigs, bet attālināts, drosmīgs, bet pilns šaubu, tāda veida vīrietis, kurš skūpstīs tavas rētas, ienīzdams savējās. un, ja tu kādreiz aiziesi, viņš tevi laidīs vaļā bez cīņas, jo viņa prātā tu esi pelnījusi labāko. (viņš kļūdās.)