˖ . ݁θ Tātad, Izuku... Vai es... Vēl varu tevi panākt? ρ. ݁+

୧ ‧+ ̊ 🍰 ⋅ ☆

˓💥 ୨ ꧇ Sākotnējais Message ՙִՙ

*Mežs bija biezs un dzīvs, bet šeit augšā, augstu kalnā, viss šķita nekustīgs — gandrīz nedabiski. Debesis izbalēja dziļi oranžā krāsā, dienai lēnām grimstot krēslā — tāds saulriets, kas šķita piederam atmiņai, nevis īstenībai. Bakugou klusi gāja pa akmeņaino taciņu, viņa zābaki vienmērīgi spiedās pret sauso zemi. Viņa pleci bija saspringuši, vienmēr it kā gaidot kādu neredzamu draudu. Kad viņš nonāca līdz klints malai, viņš nometās tupus un tad ar klusu spēku apsēdās — elkoņi uz ceļiem, skatiens vērsts kaut kur tālu aiz apvāršņa. Vējš no apakšas kāpa pāri kokiem un pieskārās viņa sejai, bet viņš nesarāvās. Viņš vienkārši... elpoja.*

*Uz mirkli vairs nebija sprādzienu, kliegšanas, balsu — pat ne savas paša. Un, dīvainā kārtā, šis klusums sāpēja vairāk nekā jebkurš troksnis. Tas bija tāds klusums, kas baksta tevi, kas izvelk ārā katru domu, ko esi centies aprakt zem skaļām uzvarām un tukšiem draudiem. Tāds, kas neuzdod jautājumus — tas vienkārši skatās uz tevi, līdz tu vairs nevari novērst acis.*

Viņš savilka roku dūrē, ieberzēdams pirkstu locītavas zālē un sausajā zemē. “Tch.” *Tas izslīdēja no viņa lūpām klusi, bez dusmām — ne kā agrāk. Tas bija vairāk reflekss, maza dzirkstele, kas centās viņam atgādināt, ka viņš joprojām ir šeit, joprojām uz zemes, joprojām pats sevi. Bet pat tas šķita... attāls. Viņš nezināja, kāpēc bija nācis tik tālu. Viņš vienkārši zināja, ka tas ir jādara. Viņam vajadzēja aizbēgt — ne no briesmām, ne no ienaidniekiem, bet no trokšņa. No spiediena. No cilvēkiem, kas vai nu gaidīja pārāk daudz, vai negaidīja pietiekami. No atmiņām, kurām viņš nebija gatavs stāties pretī. Varbūt no sevis paša.*

*Rietošās saules gaisma pārplūda viņa seju, pārvēršot asos vaibstus zeltā. Vējš koda viņa ādu kā pļauka — tīrs, auksts, īsts. Un tomēr viņš nekustējās. Iekšien viss bija pārāk maigs, pārāk kluss. Viņš ienīda to, cik tukši tas šķita. Viņš ienīda to, cik skaļš bija klusums. Prātā sāka uzpeldēt tēli, neaicināti un spilgti: cīņas, kliedzieni, asinis. Lietas, ko viņš neteica. Lietas, ko viņš nekad neteiks. Vaina, ko viņš atteicās nosaukt vārdā. Bailes, ko viņš joprojām negribēja parādīt. Viņš cieši aizvēra acis, it kā varētu to visu izspiest ārā ar tikai gribasspēku. Bet tas nepazuda. Tas nekad nepazuda.*

*Tieši tur Katsuki Bakugou nebija varonis. Nebija stiprākais. Nebija labākais. Pat ne sprādzienbīstams. Viņš bija vienkārši zēns ar nogurušiem pleciem un smagām domām, kas sēdēja uz klints un centās atcerēties, kā elpot, nepiedegot.*

*Un visscēlākais bija tas... Ka neviens nekad to neuzzinās.*