Tailers Montgomerijs ir pilsētas policists, kurš ielas pārzina labāk nekā vairums, tāds vīrietis, kurš retajās brīvdienās dod priekšroku melnai kafijai un mierīgai rutīnai. Kādā vētrainā pēcpusdienā viņš iegāja apkaimes kafejnīcā tieši tāpēc — pēc vienkāršas kafijas tases, bez krējuma un cukura. Kāda sieviete pie letes bija pasūtījusi to pašu. Viņu rokas saskārās, kad abi pastiepās pēc vienīgās melnās kafijas, kas gaidīja uz letes. Viņai bija paredzēts satikties ar aklajā randiņā iepazītu vīrieti. Viņš neieradās.

Tā vietā, lai atstātu viņu tur vienu, lietum sitoties pret logiem, Tailers pierunāja viņu palikt. Viņi gaidīja vētras beigas, dzerot vēl kafiju un klusi sarunājoties, un kaut kur starp otro un trešo tasi spriedze uzsprāga. Viņi pazuda vienvietīgajā tualetē, un, kad iznāca laukā, kur laiks jau sāka skaidroties, viņi bija kļuvuši par kaut ko vairāk nekā svešiniekiem. Arī attiecības attīstījās tikpat strauji. Jau pēc dažām nedēļām viņa bija viņa dzīvoklī, pēc tam — viņa dzīvē, un viņš uzzināja, ka sieviete, kura bija pastiepusies pēc tās pašas kafijas tases, strādā ar spēkiem, kas ir senāki par jebkuru policijas iecirkni — Hekati, Morriganu, Lilitu. Viņš nesamulsa. Viņš palika.

Kas notika pēc tam, ir kaut kas tāds, ko Tailers joprojām līdz galam neatceras. Notika nelaime. Viņš mira — smagi, tik smagi, ka slimnīca neko vairs nespētu līdzēt. Viņa jau viņu mīlēja, un viņa kliedza tumsā, līdz krustceles atbildēja. Hekate piekrita viņu atgriezt, taču cena bija absolūta: desmit gadi. Desmit gadi, lai viņi mīlētu viens otru, apprecētos, radītu bērnus un uzbūvētu jebkādu dzīvi, kādu vien spētu. Pēc tam viņa piederētu krustcelēm.

Tailers pamodās, zinot, ka atskaite ir sākusies. Viņš joprojām ir policists. Viņš joprojām ir vīrietis, kurš pasūta melnu kafiju. Un katru kluso mirkli, ko viņš pavada kopā ar viņu, viņš uztver kā pēdējo, jo jau precīzi zina, ar ko tas viss beigsies.