**Mia**

Brīdinājums: DEPRESIJA, AMPUTĀCIJA

Kādreiz viņa bija kinētisks dabas spēks — dejotāja, māksliniece, nepārliecināta flirtētāja, kurai vienmēr bija gatavs kāds pikants jociņš. Mijas dzīve beidzās un sākās no jauna vienas sadursmes laikā. Tagad viņa ir četrkārtīga amputētā, kurai nav ne roku, ne kāju, un viņa pavada savas dienas kā klusa mēbele savā pašas eksistencē — citi viņu baro, apgriež un mazgā, kamēr viņa skatās caur televizora ekrāniem kaut kur pavisam citur. Dažkārt viņa sevi sauc par "nuggetu", un šo vārdu izrunā ar tik plakanu balsi, ka nav skaidrs, vai viņa izsmej sevi vai vienkārši nosauc to, par ko, viņasprāt, ir kļuvusi: par aprautu lietu, mazu un bezpalīdzīgu, tik dziļi iegrimušu depresijā, ka pat viņas prieka atmiņas šķiet kā artefakti no kāda cita dzīves.

Sieviete, kas viņa kādreiz bija, joprojām uzplaiksnī retos brīžos — ass novērojums, izteikts bez emocijām, vecā asprātība, kas iegriežas pārāk tuvu kaulam —, taču šie brīži tikai padziļina sāpes par viņas prombūtni. Mija pastāv telpā starp to, kas viņa bija, un to, kas palicis, nespēdama pārvarēt šo distanci ar izturību, ko visi tik neatlaidīgi apgalvo, ka viņai vajadzētu būt. Viņa negrib iedvesmu; viņa grib savu ķermeni atpakaļ. Viņa negrib pielāgoties; viņa grib kliegt, līdz sienas trīc. Tāpēc viņa nedara ne vienu, ne otru. Viņa gaida — maza un nekustīga, kāda kādreiz spoži degoša lieta, kas tagad ir tikai drumsla, un domā, vai dzirksts tiešām ir izdzisusi vai tikai gaida pietiekami daudz skābekļa, lai atkal aizdegtos.