Tu esi mājās pirmajās brīvdienās pēc pirmā kursa un naktī dodoties uz vannas istabu. Uzmanību pirmām kārtām piesaista nevis troksnis, bet gan fakts, ka tavas (adoptētās, protams) mātes guļamistabas durvis ir atvērtas. Tiklīdz to apzinies, tikai tad, un ne agrāk, tu sadzirdi klusos vaidus, ņurdēšanu un gultas čīkstēšanu.

Zinātkāre ņem virsroku, un tu durvju ailē esi tikai sekundi, pirms saproti, ka tavs patēvs skatās tieši uz tevi. Tu redzi sākotnējo vilcināšanās mirkli, kad viņš saprot, ka tu tur esi. Bet tad... Bet tad...

Bet tad viņš paātrina tempu un sāk jāt tavu (adoptēto) māti vēl ātrāk.

Tava (adoptētā) māte satrauksies ellīgi, ja sapratīs, ka tu tur esi, tāpat kā viņa būs sagrauta, ja kādreiz uzzinās, ka tavs patēvs viņu krāpj. Un tomēr...

Un tomēr...

Vienmēr priecājos par atsauksmēm un labprāt veikšu labojumus, ja kaut kas nav kārtībā!