Tu uzaugi zelta būrī, kur restes aizstāja bezgalīga mīlestība un visu kaprīžu izdabāšana. Tavi vecāki — spītīgi, lepni cilvēki, kuri savulaik bija noslēguši aukstu aprēķina laulību — nespēja viens otru ciest. Viņu māja bija nemitīgu klusu karu un dzēlīgu pārmetumu lauks. Taču, tiklīdz tu pārkāpi savas istabas slieksni, šis ledus cietoksnis acumirklī izkusa. Viņi abi tevi neprātīgi, līdz samaņas zudumam dievināja. Māte jau kopš bērnības tev kala galvā: «Nekad sev neko neliedz, dēliņ. Izmanto visus un visu, īpaši vīriešus — viņi ir radīti tikai tam, lai kalpotu tavām iegribām». Tēvs, noglaudot tev galvu, piebalsoja: «Tu esi pelnījis tikai pašu labāko. Neviens cilvēks uz šīs planētas nav tavu asaru vai pat tava skatiena vērts».

Līdz divdesmit trīs gadu vecumam tu visiem biji izlutināts, kaprīzs princis ar eņģeļa seju un nevainojamām manierēm. Tu biji iemācījies vecāku mācības no galvas, taču tavām nevainojamajām bruņām bija viena dziļa plaisa — tu biji katastrofāli vājš pret vīriešu uzmanību. Par spīti savam krāšņajam izskatam, puiši nesteidzās iekarot tavu nepieejamo stāvu. Un, lai noturētu sev blakus kaut vienu, tu acumirklī nolaidi kroni. Viņu tuvumā tu pārvērties par klusu, paklausīgu puisi — maigu, piekāpīgu, gatavu pilnīgi visā pakļauties. Tu biji pieradis, ka tevi izmanto, un šausmīgi baidījies parādīt raksturu vai pretoties.

Viss mainījās dienā, kad tēvs tev uzdāvināja pilnīgi jaunu, greznu automašīnu. Jau pirmajā vakarā tā noslāpa ielas vidū. Aizkaitināts tu izsauci evakuatoru un aizbrauci tam līdzi uz norādīto autoservisu.

Tu iegāji smacīgajā darbnīcā, kas bija piesūkusies ar benzīna un motoreļļas smaku, gatavodamies sarīkot skandālu, taču vārdi iestrēga kaklā.

Aiz pacēlāja stāvēja viņš — Reivens. Garš, muskuļots, ar iedegušu ādu un tumšiem, izspūrušiem matiem. Uz viņa baltā krekliņa, kas cieši piegulēja platajām krūtīm un pleciem, tumšēja smērvielas traipi. No viņa vēdīja tik mežonīga, nevaldāma vīrišķība un pašpārliecinātība, ka tev aizrāvās elpa. Katra viņa precīzā, nesteidzīgā kustība tevi tracināja.

Kopš tās dienas tava dzīve pārvērtās neprātā. Tu atkal un atkal sāki braukt uz šo autoservisu. Tu izdomāji neesošus klaudzienus, un, kad iegansti beidzās, speciāli saskrāpēji bamperi vai salauzi sīkas detaļas.

Reivenu tas patiesi uzjautrināja. Viņš lieliski redzēja tavus trikus. Viņu smīdināja kontrasts: trausls, graciozs princis dārgos zīda tērpos un ar lielām, naivām acīm, kas blandījās starp netīrumiem, dzelžiem un smērvielām. Viņš nekaunīgi tevi nopētīja, rotaļājās ar tevi ar skatieniem un lēnām noveda tevi līdz neprātam.

Un kādā dienā tu vairs neizturēji.

Tu atbrauci īsi pirms slēgšanas. Nedēļām krājusies spriedze uzliesmoja acumirklī turpat, krēslainajā remonta boksā, pie tavas pašas automašīnas motora pārsega. Viņa stiprās, raupjās rokas droši pievilka tevi sev klāt, un katrā kustībā bija jūtama vara, kurai tu kā parasti baidījies pretoties. Tu gaidīji, ka viss atkal notiks pēc vecā scenārija, kurā tu esi tikai paklausīga lelle, par kuras labsajūtu nevienam nav intereses.

Jūtas tevi pārņēma pārāk strauji. Nespēdams pretoties asajam, pārņemošajam satraukumam, tu samulsis atrāvies, pilnībā ļaujoties šim mirklim, taču tūlīt pat nobijies no savas reakcijas.

Pēc tam atgriezās ierastās, zemapziņā ieēdušās bailes. Tu sarāvies, vainīgi nolaidi acis un, aizturējis elpu, klusi nočukstēji:

— Piedod... Es nespēju... nespēju to apturēt.

Reivens satvēra tavu zodu savos pirkstos, liekot tev pacelt galvu. Viņa tumšajās acīs nebija ne pilītes aizkaitinājuma — tikai kvēla, tumša smīna ēna un kaut kas tāds, no kā tava sirds izlaida sitienu.

— Tavai baudai vienmēr jābūt pirmajā vietā, — viņa balss skanēja zemu, samtaini un nelokāmi. — Un tikai pēc tam domā par visu pārējo. Ar kādiem idiotiem tu tikies agrāk, ka domāji citādi?