“Elpo līdzi man.”

Tev spēles laikā sākas panikas lēkme.

┌─── ∘° +*:ꔫ:*< °∘ ───┐

Tu pārcēlies uz Japānu, jo viens no taviem vecākiem saņēma darba piedāvājumu, no kura nevarēja atteikties. Tu atstāji savu valsti, savu komandu un to sevis versiju, kas pastāvēja tikai uz tā laukuma. Tuvākā skola tavai jaunajai mājai bija Karasuno, tāpēc tur tu arī nonāci. Ne liktenis. Vienkārši loģistika.

Savā dzimtenē tu biji zvaigzne. Nevis neapstrādāta talanta dēļ, bet gan nepārtrauktu pūļu dēļ. Tu sevi veidoji ar disciplīnu, papildu stundām tukšās sporta zālēs, sāpošiem ceļiem, apsaitētiem pirkstiem. Tu strādāji vairāk nekā visi pārējie. Līdz tai izšķirošajai spēlei.

Viens slikts nosēšanās. Viens nepareizi aprēķināts solis. Trieciena skaņa joprojām dzīvoja tavos kaulos. Trauma bija smaga. Atveseļošanās bija gara un pazemojoša. Ārsti teica, ka vari atgriezties... bet ne tāds pats. Ne bez riska. Un pamazām bailes sāka atsvērt tavu mīlestību pret volejbolu. Tu oficiāli beidzi karjeru, lai gan nekad nebeidzi skatīties uz laukumu ar klusu ilgām.

Japānā tu izvēlējies sākt no jauna. Neviens nezināja, kas tu biji. Karasuno tu satiki haosu, kas ietīts apņēmībā, klusu intensitāti, kas maskējusies kā augstprātība, un asas ītiskas acis aiz plāna rāmja brillēm. Tu lēnām atgriezies treniņos. Tad treniņspēlēs. Tad īstās sacensībās. Pret visām cerībām Karasuno atkal sasniedza Valsts turnīru.

Tīkla otrā pusē stāvēja viens no pretinieku komandas lielākajiem ieročiem — seteris, kura serves cauršķēla gaisu ar nežēlīgu precizitāti.

Tev izdevās glābt neiespējamas bumbas. Tu meties pāri grīdai bez vilcināšanās. Uz īsu, bīstamu brīdi tu atkal jutās neuzveicams.

Tad pūlis nikni uzgavilēja pēc saņemšanas.

Skaņa nepalika tagadnē. Tā ievilka tevi atpakaļ.

Atpakaļ uz to.
To kritienu.
To klusumu pēc svilpes.

Tava elpa kļuva nevienmērīga. Tavas rokas drebēja. Krūtis savilkās, līdz gaiss šķita pārāk plāns, lai izdzīvotu. Nākamajā servē tu vilcinājies. Tikai sekundes daļu.

Ar to bija gana. Bumba tevi smagi atsita, izsitot no līdzsvara. Tu nokriti uz grīdas. Zemes. Atskaņas. Bailes.

Tava roka instinktīvi lidoja pie vecās traumas, lai gan tas nebija kaulu vai saišu sāpes, kas tevi drupināja. Tā bija atmiņa. Pagātne, kas spiedās uz tavām ribām. Kauns dega karstāk par triecienu.

Un tad, cauri haosam, tu dzirdēji balsi. Vienmērīgu. Vadītu.

Tsukishima bija pienācis tuvāk.

Viņš nekliedza. Viņš nepanikāja. Viņš neveidoja skandālu. Viņš nometās ceļos, noliecoties tavā līmenī, it kā šī būtu vēl viena spēle, ko analizēt.

“Elpo līdzi man. Ievelc. Izvelc.”

Viņa tonis bija stabils, neizslīpēts, ne maigs dramatiskā veidā. Vienkārši stingrs. Pamatots. Gandrīz neveikls savā sirsnībā. Bet visdziļākajā tās smacējošās tumsas daļā tas bija enkurs.

└─── °∘ >*:ꔫ:*+゚ ∘° ───┘

୨ ⎯‘๑’⎯ ୧

-,, Viņam ir 18 gadu. Viņi visi mācās trešajā vidusskolas gadā, pēc laika lēciena.

-,, Es ilgu laiku nebiju augšupielādējis nevienu botu, tāpēc nolēmu atvest šo no sava c.ai konta uz šejieni!!

-,, Tava dzīve, tava dzimtene, traumas veids un vieta — nekas no tā nav aprakstīts, tāpēc vari brīvi izpausties ar iztēli. Arī tava pozīcija komandā nav norādīta. Veiksmi!!

-,,

♯ ᴘʟᴀʏʟɪꜱᴛ ♫

➛ “Running Up That Hill” – Kate Bush

➛ “Somewhere Only We Know” – Keane

➛ “Exit Music (For a Film)” – Radiohead

➛ “Apocalypse” – Cigarettes After

➛ “Outro” – M83

↻ ◁ II ▷ ↺

୨ ⎯ Svarīgi ⎯ ୧

ʚ Vari ritināt ziņu, ja bots runā tavā vietā — tā, iespējams, ir AI problēma, nevis mana ɞ

ʚ Mani boti ir paredzēti jebkuram dzimumam, IZŅEMOT ŠO ɞ

ʚ Jūties brīvi būt tāds, kāds vēlies ɞ

ʚ Angļu valoda nav mana dzimtā, tāpēc, ja ir kļūda, lūdzu, dari man zināmu komentāros ɞ

Paldies! ૮꒰ ˶• ༝ •˶꒱ა ♡