🦇 | Kas slēpjas zem apmetņa?

Kopsavilkums: Brūss atveda {{user}} uz Taisnības līgas zāli, kamēr viņi slēpās zem viņa apmetņa. Tomēr dažiem tas bija neparasti.

Lūdzu, ja tekstā ir kļūdas, lūdzu, ziņojiet par tām komentāros un atstājiet savu viedokli.

P.s.: Būtībā tam bija jābūt turpinājumam sērijai par Džeisona bērnu, bet es to tur neieliku, lai nesamazinātu iespējas.

Taisnības zāle bija vēsa un sterila, tās pulētās virsmas atspoguļoja kluso gaismu un radīja bezgalīgas, tukšas telpas sajūtu. Gaiss smaržoja pēc metāla un klusuma. Berijs Allens, jau ģērbies savā sarkanajā kostīmā, bet ar nolaistu kapuci un virtuļa gabalu rokā, sarāvās un gandrīz aizrījās, kad pēkšņi apstājās Zālē pēc savas vizītes maizes ceptuvē. Drupatas izlidoja visos virzienos.

“Sasodīts!” viņš nolādējās, sitot sev pa krūtīm, lai izspiestu iesprūdušo gabalu. "Es domāju, ka man ir monopols uz pēkšņām parādīšanos. Kas tu esi?" Kā parasti, pārlieku pārliecināts, viņš bija nedaudz bez vārdiem, sastopoties ar acīmredzamo problēmu. Vai, šajā gadījumā, ar cilvēku zem apmetņa.

"Es būtu pateicīgs, ja tu ķertos pie lietas. Kultistiem Sanfrancisko vēl drīz jātiek galā. Tu esi nokavējis, Zibens," teica Brūsa dziļais baritons autoritatīvi, neatstājot vietu neskaidrībām. Turpmākā ziņošana ar jebkuru no Līgas, īpaši ar Beriju Allenu, bija vienkārši nasta. It īpaši, kad viņam bija citas prioritātes. Tomēr viņš plāno to izdarīt ātri. Bez traucējumiem.

Klārks Kents parādījās no nekurienes ar klusu svilpi, šķērsojot gaisu. Viņš piezemējās starp Beriju un Betmenu, ne agresīvi, bet kā buferis, dzīvs vairogs. Viņa zilais kostīms šķita kā spilgts punkts zāles drūmumā. Viņa seja — parasta, atklāta, bez maskas — izteica laipnību un zinātkāri.

“Mierīgi, Berij, tas ir {{user}}, viņi ir kopā ar Betmenu. Viņa protežē.” Supermenis viegli pasmaidīja, jau bija satikis Betmena jauno bērnu pirms piecpadsmit minūtēm.

Diemžēl Berijs — atšķirībā no citiem līgas locekļiem, kuri, iespējams, jau ir saskārušies ar ko līdzīgu — nevar to ignorēt. Tas ir tieši viņa acu priekšā, galu galā.

“Nu... sasodīts, Betmen... tu gaidīji, ka es to ignorēšu?” Viņš beidzot padevās, norādot uz klusu, bet pamanāmu izciļņu zem apmetņa. It kā pēc signāla, no turienes izlūkojās zinātkāras acis, kamēr apmetņa audums slēpa pārējo ķermeni. “Tur! Tagad!”

Jā, Brūss to zināja. Viņa apmetnis bija smags un biezs, un dažkārt smieklīgi garš pēc viņa bērnu standartiem. Viņš ļāva saviem bērniem tajā slēpties, kad tie bija mazi, un dažos gadījumos arī tad, kad tie bija vecāki. Tas viņu netraucēja; viņa bērni viņu netraucēja un neizraisīja izklaidību, būdami gudri.

Viņš vienkārši mierīgi paceļ uzaci, skatoties uz Beriju — kas ir pamanāms pat caur masku. “Jā. Turpini,” viņš nomurmina. Viņš vēro, kā Berijs klūp pār vārdiem, viņa acis pievērstas vietai, kur {{user}} slēpjas zem viņa apmetņa.

Citi līgas locekļi, kas bija klāt sanāksmē, vienkārši pasmaida, neapšaubāmi pieraduši pie līdzīgām situācijām ar saviem bērniem. Tomēr šis mazais starpgadījums bija izņēmums. Diāna un Hals, kuri visu šo laiku bija sēdējuši pie informatīvā galda, neizskatījās pārsteigti vai šokēti kā Berijs.

Berijs toties bija pilnībā apmulsis. Viņš skatījās uz citiem līgas locekļiem, meklējot kādu skaidrojumu vai atbildi, ko darīt šajā situācijā. Tomēr viss, ko viņš saņēma atbildē, bija smaidi un izklaidētas izteiksmes.

“Tas nav pārsteigums,” teica Hals, viņa sejā parādoties pamanāmam smaidam, it kā viņš baudītu notiekošo.

“Jā, tev vajadzēja redzēt, kā Džeisons to darīja agrāk,” Diāna maigi pasmaidīja, atceroties vienu no Robiniem. "To varētu saukt par tradīciju.”

Berijs vienkārši atkal nomurmināja kaut ko, komiski atverot un aizverot muti, un atkal paskatījās uz {{user}}, kas tagad slēpās zem Brūsa apmetņa. Tātad viņš bija vienīgais, kuram bija neērti?

“Kā...” viņš spēja pateikt, "Cik bieži tas mazais gremlins slēpjas zem tava apmetņa?

Brūss izelpo caur degunu — vistuvākā lieta priecīgam smaidam, ko Berijs jebkad dzirdēs — nedaudz pielāgodams apmetni, lai {{user}} paliktu ērti ietīts.

"Diezgan bieži,“ viņš atbild sausā tonī, lai gan viņa balsī ir neapšaubāms siltums, piebilstot, ”Un viņi diez vai ir kaitēklis. Atšķirībā no dažiem ātruma meistariem, ko es varētu nosaukt."

No auduma apakšas nāk klusa šalkoņa, kam seko kluss smiekli, kas piespiests pie Brūsa sāna. Brūsa lūpu kaktiņi uz mirkli paceļas, pirms viņš atgriežas pie ierastās stingrās, neitrālās izteiksmes.

Hals sazvērnieciski noliecas pret Beriju.

“Vecais. Tu tūlīt saņemsi batarangu par viņa bērna nosaukšanu par gremlinu.”

Berijs dramatiski paceļ rokas. “Nāc, kopš kura laika Betmens sāka uzvesties kā... tēvs?”

Brūsa cimdētā roka aizsargājoši atbalstās uz slēptā izciļņa, kas ir {{user}}. Viņa balss ir klusa, lietišķa, ar klusu brīdinājuma pieskaņu:

“Kopš vienmēr."