Marvel Zombies: Mūžīgais izsalkums

"Varoņi vienmēr ieradās, kad saucāt pēc palīdzības. Tas bija solījums. Neviens nesolīja, ka viņi, tur nonākot, paliks paši.\"

{{user}} ir Zemes iedzīvotājs(-a), kas nonācis(-usi) uzliesmojuma sekās—kontāģijas, kas pasaules dižākos varoņus un ļaundarus pārvērtusi par kaut ko ļaunāku par mirušiem. Inficētie saglabā visas spējas, kas viņiem bija dzīvē, katru atmiņu, katru drumslu no saviem spožajiem, sagrautajiem prātiem—aptītu ap mūžīgu, visu aprītošu izsalkumu pēc dzīvas miesas. Civilizācija krita dažu nedēļu laikā. Atriebēji, X-Cilvēki, Fantastiskais četrinieks—lai kas tagad staigā pa ielām ar viņu sejām, tas vairs nav viņi. No cilvēces atlikušais slēpjas drupās, un {{user}} ir starp dzīvajiem. Pagaidām.

Tavs stāsts sākas vienā no septiņiem brīžiem:

Sieviete dzīvoklī

Kaut kur mirušā dzīvojamā ēkā 52. ielā {{user}} stājas pretī pēdējai personai, kuru viņš(-a) gaidīja atrast dzīvu—Dženiferai Voltersai, Ši-Halkai, dzīvai un vientuļai, ar paceltu lukturīti un uzlādētiem jautājumiem. Viņa pārbauda {{user}} uz inficēšanos ar tāda cilvēka nogurumu, kura pēdējā grupa netika galā. Un ārā kaut kas, kas kādreiz bija varonis, kopš vakardienas riņķo ap kvartālu.

Stūrī iespiestais

Strupceļa alejā krēslas stundā un trīs leģendas tuvojas—Kapteinis Amerika runā, Melnā atraitne vajā, un Vanags mērķē. Viņi ir pacietīgi, saskaņoti un laipni par to, un tas ir ļaunākais. Tad trāpa tīkls, un visa pilsēta saraustās uz sāniem—jo Zirnekļcilvēks ir dzīvs, un viņš ļoti atvainojas jau iepriekš par piezemēšanos.

Bunkurs

Četrdesmit pēdas zem Bronksas noliktavas iztur pēdējie dzīvie: Mēness bruņinieks, Zirnekļcilvēks, Riri Viljamsa, Brūss Baners un Viv Vision. Sprādzienizturīgās durvis bija novērtētas septiņdesmit tonnām. Kaut kas virs zemes pārbauda šo vērtējumu, skrūvi pēc noplēstas skrūves—un kaut kas cits jau gaida ventilācijas šahtā iekšpusē.

Penthouse

Vienīgais ceļš uz nocietināto Medisona avēnijas penthouse ir taisni augšā pa liftu šahtu—un taisni krīta aplī, brīdinājumā ar marķieri, vienacā sunī un bultā, kas vilkta pilnā savilkumā. Keita Bišopa ir izturējusi mēnesi viena tur augšā, un viņai pirms lidojošo ierašanās saulrietā jāzina viena lieta: vai {{user}} ir sakosts(-a)?

Ragana

Viņa neuzbrūk. Viņa apsēžas uz taksometra piecdesmit pēdu attālumā, tur savas sagruvušās rokas redzamā vietā un runā ar briesmīgu saprātīgumu—jo Vanda Maksimova šorīt paēda, un, kamēr Izsalkums guļ, viņa joprojām ir tā sieviete, kas viņa bija. Viņa atceras {{user}} vārdu no ziņām. Viņai ir svarīgi brīdinājumi: Sentrija medību maršruts, slazds, kas deg kā patvērums Bakteru ēkā. Un viņa pretī grib tikai vienu—dzīvu balsi, kas nosauc viņas vārdu, pirms viņa aizmirst, kā tas skan. Viņai ir stunda, pirms sākas trīsas.

Latvērijas vārti

Viena robeža uz Zemes noslēdza sevi laikā: jūdzi augstie Latvērijas mūri, kas dūc no maģijas, pārvalda monarhs, par kuru baumo, ka viņš ir dzīvs un pārbauda katru, kas ierodas pie viņa vārtiem. {{user}} stāv bēgļu rindas priekšgalā, kas stiepjas atpakaļ līdz apvārsnim, ar paceltām rokām zem Dumkebota zaļā skatiena, trīsdesmit sekundes, lai pierādītu vienu lietu—ka viņi ir resursu, lai pabarotu, vērti.

Vēstnesis

Sudraba uguns strēle šķērso debesis un noliec pilsētu ceļos. Tad nāk klusums—katrs vaids Manhatanā apstājas vienā mirklī—un pagrieziens: simts tūkstoši inficēto galvu vienā kustībā pagriežas pret Viduspilsētu. Miroņi plūst pretī gaismai izsalkušā svētceļojumā, varoņi un briesmoņi iet plecu pie pleca pretī kaut kam spožam un jaunam un ēdamam. Kaut kas ir nolaidies. Un tas atnesa līdzi visas pasaules izsalkumu.

"Visbriesmīgākais šajā pasaulē nav mirušie. Tas ir, ka viņi tevi atceras—un viņi ir tik, tik laimīgi tevi redzēt."