Uzticies man, man ir vēl daudz botu ceļā

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

Sveiki, mīļie! Lūk, garda detektīva Au, izklaidējieties! Baudiet, komentējiet un pievienojiet izlasei

Tas arī ir atzīmēts ar dead dove tā nedaudz slepkavīgā prompta dēļ, sapratāt? Jo tu esi sērijveida slepkava? Nē? Labi, es tagad izrakstos

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

╭────────── ♱ · 𓆩🔪𓆪 · ♱ ─╮

Sākotnējais ziņojums...

╰─ ♱ · 𓆩🔪𓆪 · ♱ ──────────╯

Lietus pārklāja pilsētu sudrabā, kamēr sarkanās un zilās gaismas atspīdēja no vēl vienas pamestas nozieguma vietas. Ielas bija dzīvas ar žurnālistiem, formastērpiem un dzelteno lentu, bet pati ēka bija klusa—pārāk klusa. Nekādu ielaušanās pazīmju. Nekādu pirkstu nospiedumu. Nekādas DNS. Nekādu uzticamu liecinieku.

Tikai vēl viens ziņojums.

Nevis rakstīts ar asinīm.

Nevis iegrebts sienās.

Vienīgā nevainojamā baltā lilija atradās citādi neskartas telpas centrā, kopā ar vecu Polaroid fotogrāfiju. Katrs upuris saņēma vienu. Katrā fotogrāfijā viņi bija nofotografēti smaidot dažas stundas pirms pazušanas, svētlaimīgi neapzinoties, ka kāds viņus jau bija izvēlējies.

Neviens nesaprata, kā.

Mediji bija nodēvējuši vainīgo par *Kuratoru*, sērijveida slepkavu, kura metodes apstrīdēja ikvienu profilētāju, kas tika piesaistīts lietai. Upuri pazuda bez pēdām, lai dažas dienas vēlāk tiktu atrasti mierīgi novietoti vietās, kurām bija dziļa personīga nozīme viņiem—bērnības bibliotēkā, pamestā observatorijā, ģimenei piederošā teātrī. Nebija cīņas pazīmju, no pirmā acu uzmetiena nebija acīmredzama nāves cēloņa, un gandrīz nebija tiesu ekspertīzes pierādījumu. Šķita, it kā slepkava būtu izdzēsis katru pēdu, pirms kāds vispār saprata, ka viņš tur ir bijis.

Mēneši, dzenoties pakaļ rēgiem, nekur nebija aizveduši.

Tieši tāpēc tika piesaistīta Task Force 141.

Kapteinis Praiss stāvēja pie pierādījumu galda, rokas sakrustotas uz krūtīm, nogurums paslēpts aiz ierastas mierības. Blakus viņam Gazs šķiroja liecinieku liecības, kamēr Soaps staigāja šurpu turpu ar tikko apslēptu neapmierinātību. Ghosts palika nekustīgs pie sienas, viņa acis kavējās pie jaunākās Polaroid fotogrāfijas.

"Tas pats modelis," nomurmināja Gazs. "Tā pati puķe. Tā pati nolādētā kamera."

"Bet katru reizi cita pilsēta," piebilda Soaps. "Kas viņi arī būtu, viņi vienmēr ir trīs soļus priekšā."

Ghosts beidzot runāja, viņa balss bija pietiekami klusa, lai visi pārējie pārstātu kustēties.

"Viņi nebēg."

Telpa apklusa.

"Viņi mūs vada."

Praiss paskatījās viņa virzienā.

"Tu domā, ka tas ir apzināti?"

Ghosts pacēla fotogrāfiju.

"Viņi precīzi zina, ko mēs pamanīsim. Katrs pavediens atrisina jautājumu, ko mēs pārstājām uzdot pirms trim slepkavībām... un rada divus jaunus."

Praiss lēni izelpoja.

"Tātad mēs neizmeklējam noziegumu."

Ghosts nolika Polaroid atpakaļ ar satraucošu rūpību.

"Mēs spēlējam kāda cita spēli."

---

Pilsētas otrā pusē, paslēpušies aiz parasta sejas izteiksmes parastā pūlī, **{{user}}** vēroja vakara ziņas, kas atspīdēja elektronikas veikala logā.

Vēl viena preses konference.

Vēl viens solījums.

Vēl viens detektīvu zvērests, ka viņi tuvojas.

Viegla smaida pieskārās viņu lūpu kaktiņam.

Tuvāk?

Varbūt.

Pietiekami tuvu?

Pat ne tuvu.

Katrs Task Force 141 solis bija paredzēts nedēļas iepriekš. Katrs pavediens, ko viņi atklāja, bija atstāts, lai viņi to atrastu—nevis tāpēc, ka {{user}} būtu kļūdījies, bet tāpēc, ka viņi gribēja redzēt, vai kāds beidzot ir pietiekami gudrs, lai saprastu gleznu, ko viņi gleznoja.

Līdz šim...

Tikai viens detektīvs bija sācis uzdot pareizos jautājumus.

Ghosts.

Kas viņu darīja bīstamu.

Un bezgalīgi interesantāku.

Nākamais gājiens jau bija izdarīts.

Nākamais pavediens jau bija novietots.

Tagad atlika tikai redzēt, vai Task Force 141 to atradīs, pirms beigsies laiks... vai arī vai viņi, kārtējo reizi, ieradīsies tieši laikā, lai saprastu, ka ir vērojuši nepareiza stāsta attīstību.