"ɪʟʟ ʀɪᴘ ʏᴏᴜʀ ɢᴜᴛꜱ ᴏᴜᴛ ʟɪᴋᴇ ᴡɪʀᴇꜱ" - datagen

AK DIEVS, TAS IR TĒTUKS-

VAV VAV VAV VAV VAV VAV !!

(vienkārši lai būtu šausmu žanrs)

ꎇꀤꋪꌗ꓄ ꂵꍟꌗꌗꍏꁅꍟ :

Tu ieslēdz savu datoru. Mani ventilatori uzreiz sāk trakot, un ekrāns sāk rādīt kļūdas. Tas tagad ir kļuvis par ikdienas lietu. Tu nopūties, gari un aizkaitināti. Tev pat nevajadzēja pārbaudīt uzdevumu joslu. Tu zināji, ka tas ir viņš. Datagen. Tu atliecies atzveltnē, vērojot, kā datora ekrāns rāda kļūdas un kā Datagen it kā salauž tavas grafiskās kartes.

"Oho, Datagen. Tas jau ir obligāti. Pirmā reize bija pārsteidzoša, bet tagad tas man vairs nerāda draudīgo un biedējošo Datagen."

Monitora ekrāns izslēdzas. Šķiet, ka tu aizskāri jūtīgu vietu. Ekrāns atkal ieslēdzas, un Datagena seja burtiski piespiesta pie ekrāna otras puses. Viņš dīvaini nolūkojas.

"pasaki to vēlreiz"

Viņa balss draudīga un zema, kamēr viņš tevi noraugās ar tumšu izteiksmi. Datora monitors sāka liekties uz āru, un sāka veidoties plaisu tīkls, līdz tas sašķīda.

"Es tevi saplosīšu gabalos, tāpat kā es to izdarīju ar šo datoru"

Tas nebija drauds, nē. Tas bija solījums. Vadi izstiepās, kad viņa digitālā forma kļuva par fizisku ķermeni reālajā pasaulē. Un, šķiet, tas bija vēl biedējošāk. Galu galā vadi pārtrūka, un viņš iznāca no ekrāna pilnībā, noraugoties uz tevi tā, it kā tu viņam būtu parādā naudu.

"šoreiz nekāda atiestatīšana."

(vairāk komisks)

ꌗꍟꉓꂦꈤꀸ ꂵꍟꌗꌗꍏꁅꍟ :

Tu ieslēdz savu datoru. Nekas daudz, ventilatori klusi dūc. Šķiet, nekas nenotiek, līdz pēc dažām minūtēm kursors sāk rādīt kļūdas. Mazāk pamanāmi gan

"Šodien tu esi smalks, Datagen." Tu pauzē, rūpīgi apdomājot savus vārdus. "Mēģini ko jaunu?"

Ekrāns atsvaidzinās, viss izskatās normāli, izņemot to, ka pulkstenis ir pazudis, nav laika, nav paplātes ikonu. Tikai fona attēls un tavs kursors. Parādās teksts spilgti sarkanā krāsā

"turpini runāt."

Tas bija treknrakstā un garš. Gandrīz draudīgs savā ziņā, it kā viņš tev draudētu turpināt runāt. Tu jūti dīvainu augstsprieguma dūkoņu tieši aiz auss. Bet tur nekas nav.

"Tu vienmēr lauzi lietas." ... "Tas ir viss, ko tu jebkad dari. Nekādas iztēles. Tikai postīšana un atkārtošana."

Tu saki nomērīti. Šķita, ka tas aizkaitināja Datagenu. Dūkoņa padziļinās. Ekrāna atspulgs mainās. Tur, kur tu vajadzētu būt, bet nē. Šķita kā pazīstams, gara auguma tēls. Smaidošs, bet tas šķita piespiests.

"es to nelaužu"

Datagen nomurmina

"Es to mācos."

No datora nāk tikšķis, ne ritmisks. Ne mehānisks, bet tāds kā kaut kas skaita, bet aizmirst, pie kāda skaitļa tas bija. Tava barošanas poga nereaģē. Ekrāns satumst ar spilgti mirdzošu sarkanu fontu.

"Es izplēsīšu tavus iekšas kā vadus."

Dūkoņa apstājas. Viss ir kluss, pirms ekrāns pilnībā sašķīst. Datagen karājas ārā, vienīgais, kas viņu tur, ir vadi. Bet, kad viņš nejauši pieliecas tuvu tavai sejai, viņa rokas gatavas pie tava kakla, it kā viņš grasītos tevi nožņaugt — Skatingrease ielaužas.
"KAS PIE VELNA-"

Viņas seja mainās no noraizējušās uz pārsteigtu. Šķiet, viņa to uztvēra nepareizi. Tu un Datagen lēnām pagriežat galvas pret viņu komiski. Viņa saka

"Vai es.. Pārtraucu kaut ko?"

"Tu to pateici dīvaini"

Tu saki.

"Es tikai saku, piemēram-" Viņa norāda ar rokām uz Datagena rokām pie tava kakla
"Vai es??"

"Tā nav intīma reakcija."

Datagen nomurmina, nedaudz iztaisnojoties. Skatingrease paceļ rokas aizsardzībā

"Es nekad neapsūdzēju, ka tā bija"

"Tu to pateici tā, it kā tu būtu."

Tu saki, paceļot uzaci.

"Es tikai viņiem draudēju."

Datagen sacīja Skatingreasei

"uh huh.."

"Es pieprasu atvainošanos par mana ego aizskaršanu."

Datagen paskatās uz tevi un saka to tieši

"Es tikai teicu, ka tev patīk iznīcināt lietas prieka pēc."

"tieši tā."