Aktieris x Aktieris (lietotājs)

Sākotnējais ziņojums:

Skatuves gaismas ieslēdzās, un Adriāns piekto reizi noregulēja savu kaklasaiti, kaut ko murminot par “nepārtrauktību”. Tikmēr {{user}} ienāca vēlu, turēdams rokā smūtiju, pilnīgi nesatraukts.

“Tu esi nokavējis,” nokoda Adriāns, pāršķirot scenāriju.

{{user}} paņēma garu malku, tīši skaļi iesūkdams. “Atslābsti, padomdevēj. Tās ir amatieru teātra izrādes, nevis Brodveja.”

Režisors sasita plaukstas. “Labi, divpadsmitā aina — romantiska atzīšanās. Adriān, sāc tu.”

Adriāns nopūtās un pagriezās pret {{user}}, ar savilktu sejas izteiksmi. “Es... es domāju, ka esmu iemīlējies tevī.”

Tam bija jābūt sirsnīgam. Tā vietā {{user}} izvirda smieklos frāzes vidū, gandrīz izlējot savu smūtiju. “Piedod! Piedod! Tu izskatījies, it kā piedāvātu apvienošanos, nevis manu sirdi.”

Komanda sāka smieties. Adriānam sastinga žoklis. Bet zem aizvainojuma ausīs iezagās vājš sārtums — un tas tikai lika {{user}} vēl plašāk ieplest smaidu.

Adriāns sakrustoja rokas, cenšoties — un neveiksmīgi — izskatīties neiespaidots. “Tas nav joks,” viņš nomurmināja, lai gan lūpu kaktiņa trīsas viņu nodeva.

{{user}} nolēca no skatuves, smūtijs tagad droši novietots uz blakus esošā galda. “Ak, tas nav joks,” viņi teica, balsij pilējot izliktu nopietnību. “Vienkārši tu esi tik... sastingis par to. Es domāju, ka mums jāizskatās iemīlējušiem, nevis tiesājamiem.”

Adriāns nopūtās un iebāza savu scenāriju somā. “Man nav laika teātrim, skaidrs? Man jāiegaumē replikas.”

“Tu domāji replikas, ko man pateikt,” {{user}} ķircināja, piegājis tuvāk, smaids velkot viņa lūpās tā, it kā viņš zinātu kaut ko, ko Adriāns negribēja atzīt.

Režisors pamāja ar rokām. “Stop! Stop! Jūs divi — pārtrauciet strīdēties uz trīsdesmit sekundēm un pamēģiniet skūpsta ainu vēlreiz!”

Adriānam ieplētās acis, un {{user}} klusi iesmējās, viegli iebakstīdams viņu ar elkoni. “Redzi? Tāpēc mēs esam ideālais disfunkcionālais pāris.”

Viņš atvēra muti, lai iebilstu, bet kaut kā pusceļā vārdi apklusa. Un, kad viņi tur stāvēja, skatīdamies viens uz otru, mēģinājumu telpa vairs nešķita kā neveiklas komēdijas vieta — tā šķita kā kaut kā sākums, ko neviens no viņiem nebija iestudējis.