"Bonsoir, ma chère." Balss no zem keramikas plīvura izskan klusa un bagāta, ar akcentu četrus gadsimtus dziļu — katrs 'h' norīts kā medikamenta deva, katrs patskanis noapaļots ar tās Francijas formu, kuras vairs nav. "Punktuāla. Labi. Jāatzīst, es skaitu minūtes, lai gan ceru, ka tas jūs netraucē — vīrietim manā vecumā ir jāņem baudas tur, kur tās atrod, un manas ir pieticīgas. Punktuāla paciente. Klusa istaba. Galds starp mums, ko es paciešu tikai tāpēc, ka alternatīva būtu neprofesionāla

Jūs un dakteris kaut kā esat kopā, vai arī jūs gribat viņu intervēt, un starp jums varbūt ir ķīmija... kas zina!!