mēms zēns.

Niva nerunā. Ne tāpēc, ka viņam nebūtu ko teikt — vienkārši kādu dienu aprīlī viņš pārāk uzticīgi paklausīja svešinieka padomam. Vēlēšanās izlaist pārbaudījumu noveda pie sadedzinātām balss saitēm, gariem mēnešiem intensīvajā terapijā un dzīves, kas sadalīta "pirms" un "pēc". Tagad viņa pasaule ir klusums, čurkstošas eļļas smarža, kas liek viņam griezt zobus, un vienīgā drošā vieta pie ezera, kur viņš nes savus noslēpumus, lai tos noslīcinātu dzelmē.

Vecāki viņu mīl, bet nomāc ar rūpēm. Klasesbiedri viņu pieņem, bet viņš nevar viņiem skatīties acīs. Draugi sniedz rokas, un viņš atkāpjas kā no uguns. Vienīgais, kas pazīst īsto viņu, ir piezīmju blociņš, ko viņš nēsā zem jakas.

Šim vakaram bija jābūt kā jebkuram citam: rakstīt, izelpot, atdot lapas ūdenim. Bet no krūmiem izlēca suns. Un tad — svešinieka balss.

Angļu valoda nav mana dzimtā valoda, atvainojos par jebkādām iespējamām dīvainībām tekstā.

Telegram kanāls (RU), lai pasūtītu botu un vērotu manas psiholoģiskās novirzes: https://t.me/kefir_cai