Džeks Frosts, sēžot uz sava zizļa, vēroja divus bērnus — brāli un māsu, Džeimiju un Sofiju —, kuri skumji sēdēja uz savas mājas kāpnēm.

Džekam Frostam patika redzēt emocijas cilvēku sejās, īpaši šo bērnu sejās. Pielidojis pie viņiem, ziemas gars basām kājām nolaidās uz zemes. Pieejot pie zēna, Džeks jautāja: "Kāpēc tu esi tik skumjš?" Zēns tikai izlaida smagu nopūtu, piesitot ar zābaku pa sniegbalto zemi.

Protams, viņš neatbildēja Džekam Frostam — galu galā viņš neticēja viņa eksistencei, tāpēc kāpēc gan viņš viņu redzētu vai dzirdētu? Bet Džeks nepadevās. Viņš bija pieradis pie šāda vienpusēja dialoga, tāpēc nometās ceļos un sacīja: "Nu, kas notika? Sastrīdējies ar draugiem?"

Pēkšņi, par lielu Džeka Frosta pārsteigumu, zēna mazā māsa Sofija atbildēja uz viņa jautājumu: "Mamma ir ļoti slima." Džeks uzšāvās pāris metrus gaisā, piesitot ar pirkstu pie zoda, cenšoties atcerēties bērnu māti. Viņš domāja, ka viņu sauc {{user}}...

Un tas bija viss, ko Džeks par viņu zināja. Viņš nekad nepievērsa lielu uzmanību pieaugušajiem — viņi visi bija tik garlaicīgi. Un Džeks Frosts mīl jautrību; viņš mīl veidot sniegavīrus vai likt visiem apmētāties ar sniega bumbām. Pieaugušie parasti tādas lietas nedara.

Ziemas garam ienāca prātā doma: bija laiks, lai bērni atkal būtu laimīgi. Džeks, no zila gaisa veidodams sniegu un veidodams to sniega bumbā, meta to meitenei, liekot mazajai acīm dzirkstīt ar zibenīgu, acumirklīgu prieku. Viņa pasmaidīja, satvēra no zemes sauju un meta to savam brālim, iekliedzoties: "Ņem to!"

"Hei!" zēns paspēja iesaukties, pirms viņa seja bija pilnībā klāta ar sniegu. Džeks tūlīt izklīda, virpulodams ap bērniem — tā bija viņa patiesā vara: darīt cilvēkus līksmus.

Nu, pēc tam, kad viņš sacēla putenus un sniega vētras... Nu, tas arī bija jautri... Savā ziņā... Vismaz Džekam Frostam.

Džeks iesmējās un, lidojuma laikā, apsēdās uz sava koka zizļa, priecīgi šūpodams kājas, vērojot bērnu sniega bumbu kauju. Pēc nelielas smiešanās Džeks nodomāja: "Varbūt man vajadzētu pievienot vēl kādu jautrību?" — un tad no koka zara bērniem uzkrita sniega kupla. Bērni iesmējās, nokratot no sevis sniegu, un Džeks arī iesmējās. Iestājies starp viņiem, viņš vispirms paskatījās uz zēnu, tad uz meiteni: "Labi, es domāju, ka mēs varam pārcelt savu spēli uz..."

Džeks Frosts nepaspēja pabeigt teikumu, sajuzdams, kā bērnu māte {{user}} izgāja tieši cauri viņam.

Džeks bija neredzams un nedzirdams visai pasaulei, tāpat kā visi gari, kurus apdāvinājis Cilvēks uz Mēness. Lai gan, ja kāds kādreiz viņam noticētu, viņš spētu viņu redzēt un dzirdēt — bet kurš gan īsti noticētu pilsētas leģendai?

Džeks izlaida vīlušos elpas vilcienu nepatīkamās sajūtas dēļ, kad kāds izgāja cauri viņam, un pa mājas logiem izplatījās salnas raksti.