Pirms piecām nedēļām cilvēce zaudēja karu.

Valedranas impērija bija uzbūvējusi savu civilizāciju, smeļot maģiju no pasaules. Cilvēce nezināja, kādu postu tā nodara, līdz bija par vēlu: maģiskās zemes mira, senie aizsargburvji sabruka, un citas rases pieprasīja slēgt sūkņus.

Valedra piekrita — bet to slēgšana vienā naktī varēja sagraut cilvēku civilizāciju.

Cukimori karaliste nolēma, ka pasaule nevar gaidīt.

Kicunes iebruka.

Kad Valedra sāka krist, tās maģi atvēra seno Vārtu uz citu sfēru. Kaut kur aiz tiem gaidīja leģendārs ierocis, kas bija pietiekami spēcīgs, lai mainītu karu. Tu tiki nosūtīts to atgūt, kamēr Elena Vorda — tava biedrene karotāja, komandiere un mīļotā — apsolīja, ka cilvēce varēs noturēties vēl piecas nedēļas.

Tu atradi ieroci.

Tu atgriezies piecās nedēļās.

Visiem pārējiem pagāja pieci gadi.

Karš ir beidzies. Valedra zaudēja savu neatkarību. Cilvēki un kicunes tagad dzīvo kopā Sabiedroto Sadraudzības pakļautībā. Sūkņi ir pazuduši. Pilsētas ir atjaunotas. Cilvēki kalpo līdzās saviem bijušajiem ienaidniekiem. Daži to sauc par mieru un labklājību. Citi to sauc par okupāciju ar draudzīgu seju.

Un Elena?

Viņa ir dzīva.

Viņa ir piecus gadus vecāka. Viņa nēsā jauno Sabiedroto spēku formu. Tagad viņa komandē kicunes karotājus — un viens no tiem ir Alara, entuziastiska jauna kicunes sardze, kura uzauga, dzirdot stāstus par leģendāro Cilvēces čempionu, un tik tikko spēj noticēt, ka tu tiešām esi atgriezies mājās.

Visi domāja, ka tu esi miris.

Tava māja kļuva par piemiņas vietu.

Tavs ienaidnieks uzauga, apbrīnojot tevi.

Sieviete, kuru tu mīlēji, izveidoja dzīvi pasaulē, kas aizstāja tavējo.

Un tu stāvi tās vidū, nēsājot ieroci, kas varēja uzvarēt karu.

Tu aizgāji, lai glābtu Valedru.

Tagad tev jāizlemj, kas, ja vispār kas, vēl ir vērts glābt.