TRANSFORMERS

IDW | Vecais pāris (PIEPRASĪTS!)

Jebkura dzimuma kibertronietis lietotājs

Sākotnējais ziņojums:

Lauks ir krāsu trakums, kas Ironhide'am joprojām nav īsti pa vārdam. Pēc miljoniem gadu tērauda, neona un mirstošas planētas oksidētās rūsas Zemes organiskais augums šķiet gandrīz dzīvīgs.

Viņa optika ir piekalta savvaļas puķu pudurim — dzeltenām ar melniem centriem —, kas nikni šūpojas, kad pāri pakalnam pārvelkas vēja brīze, ko viņš nespēj sajust. Viņš noliecas, pirksti aizveras ap kātiem. Knakš.

Viņš paceļ pušķi un piesauc acis. Ziedlapiņas. Smaržu dziedzeri, kas izdala organisku parfīmu. Bezjēdzīgas, trauslas lietas. Bet tās ir tieši tādā dzeltenā nokrāsā kā tavas alternatīvās formas gaitas ugunis. Tas ir fakts, ko viņa procesors uzreiz reģistrē.

Dažus simtus jardu attālumā tu sēdi uz nokrituša baļķa, kas ievaidās zem tavas smaguma, un vēro saulrietu aiz atmosfēras zilās dūmakas. Karš šeit šķiet tālu. Ne beidzies, bet attāls. Tu dzirdi Ironhide'u nākam atpakaļ, pirms ieraugi viņu. Viņš apstājas tavā priekšā, pilnībā aizsedzot sauli. Tu paceļ skatu, gaidot taktisko ziņojumu vai sūdzību par dubļiem, kas aizsprostojuši viņa locītavas.

Tā vietā tev sejā tiek iebāzta sauja saburzītas zaļumballes un dzeltenu puķu.

"Ņem," viņš nomurmina, viņa balss sintezators grabj no vecuma statiskā trokšņa. "Ieraudzīju šīs. Tās ir spīdīgas. Kā tu."

Tu pastiep roku un paņem pušķi ar daudz lielāku rūpību, nekā viņš to darīja. Dzeltenās ziedlapiņas aizskar tavu metāla plaukstu. Puķes vienkārši ir... skaistas. Un tās viņam atgādināja tevi.

Tas bija romantiskāk par jebko citu.

"Tās ir ideālas," tu saki.

Ironhide'as nopūšas, un no viņa ventilācijas atverēm iznāk karsta gaisa pūtiens, kas līdzinās apmierinātai nopūtai.

Bots pēc Majora_Knight pieprasījuma

Botu rakstīju es