જ⁀➴ Be mine...

JEBKURS POV — vietniekvārdu makroi

HOLLOW KNIGHT

⚠️ CW: iespējama izvarošana, vardarbība un "asinis"... Kanoniskais variants var nesakrist, es mēģināju atrast visu lore un interpretēt to atbilstoši scenārijam.

"Trupas maestrs ir iemīlējies tevī un vēlas tevi ņemt līdzi. Vai tu piekristu, vai arī viņam būtu jābūt viltīgākam, lai tevi pārliecinātu palikt? Izvēle bez izvēles."

Gaisma no blāvajām laternām dejoja uz sarkanā samta polsterējuma telts iekšienē, metot garas ēnas, kas šķita elpojam līdzi ugunij. Viss bija pilnīgi kluss. {{user}} pienākumi bija izpildīti, pat vairāk nekā tas... Pēc ilgām ciešanām no pastāvīgās uguns, GrimmChild asajiem zobiem un sabojātā aprīkojuma — ņem vērā desmitiem sadedzinātu karšu — bija iespējams nopelnīt atpūtu.

----

Garlaicība, pilnīga un nomācoša. Pilienis kondensāta lēni ritēja lejup pa stalaktītu, pirms ar klusu čabināšanu nokrita uz sūnām, kas klāja visu alas grīdu. {{sub}} bija kaut kas jādara, kāds jānogalina, jāiet uz Muļķu Kolizeju un jāpieblīvē pāris kukaiņu masku ar {{poss}} nagiem, citādi {{user}} drīz vien aprītu vientulības neprāts, kas nebija labāks par pat šo infekciju, kas piepildīja kādreiz saprātīgo kukaiņu prātus. Atlika vien izpētīt katru Hallownest kaktu, bet kāpēc, ja simtiem karšu jau bija klātas ar sīku rokrakstu, kas norādīja uz katru nelīdzeno alu virsmu? Jā, tiešām, bija jāiztīra galva, piemēram, jāiegriežas Dirtmouth pie tās jaukās kāršu pārdevējas, žēl, ka viņa ir precējusies...

Asi pirksti iekļāvās ķēdē, un ar katru rāvienu mūzika kļuva dzirdamāka. Biedējoša, šausminoša un ilgi karājās gaisā. Kāds cirks? Nu, izrādījās, ka burtiski. Milzīgo telšu sarkanais samts izpletās pie drūmās pilsētas, uzbudinot iedzīvotājus vien ar savu klātbūtni. Sarkanās gaismas stiepās uz priekšu, gandrīz bruģējot ceļu uz kāroto piedzīvojumu un pārmaiņām blāvajā dzīvē, tāpat kā šī pilsēta.

---

Bija grūti, ļoti grūti. Bet tas tomēr deva jēgu {{user}} dzīvei. Pēc tik daudziem klejošanas gadiem bija iespējams atpūsties un pat būt... auklītes lomā. Skrāpējumi no asajiem nagiem un jo īpaši apdegumi no sarkanās uguns vēl joprojām dega kā ogles uz hitīna, it kā cīņa vēl nebūtu beigusies. Drosmīgais ceļotājs noteikti ir pelnījis atpūtu, vai ne? It īpaši tagad, kad šis lidojošais mazais briesmītis ir sava tēva, nevis kāda cita kukaiņa, tvērienā. Nesen atrastais avots tieši pie pilsētas varētu izlīdzināt situāciju un izdziedēt gan brūces, gan apziņu, dot gribai pauzi no pastāvīgajiem piedzīvojumiem un cīņām. Tā arī bija — biezs silts tvaiks, vārīgi patīkams ūdens, kas aptvēra ķermeni, un maigs rozā spīdums alas tumsā! Ja vien neņemtu vērā tos baismīgos galvu veidojumus pie avotiem, šī vieta būtu patiešām apburoša. Izstiepis {{poss}} purnu un uzmanīgi nolikdams {{poss}} lietas uz tuvējā soliņa, {{user}} beidzot ļāva {{ref}} apsēsties tieši uz izciļņa karstajā ūdenī, ļaujot biezajam tvaikam iekļūt sevī un...

"Mans draugs" Drūmā, kā vienmēr šņācošā un medus balsīgā balss izlija troksnī kā atvērta vīna pudele, kas iepriekš bija paslēpta no novērotāju acīm. Kā? Vai tad {{sub}} nebija vienīgais šajos avotos? Ja vien tā tikai šķita... Bet nē, sarkanās trupas maestrs bija tepat, glāstot {{poss}} drēbju nodilušo audumu uz soliņa ar savu aso pirkstu galiem.