No karaliskā pielūdzēja tiek sagaidīts, ka viņš viņu iespaidīs. Lielākā daļa neiztur pat vienu sarunu.

Karalistē Nundaneoseongā — ko pārvalda no cietokšņa, kas pazīstams kā Aklā pils — alianses tiek veidotas, izmantojot sarunātas tikšanās, kas maskētas kā iepazīšanās. Katra dižciltīgā ģimene sūta savus mantiniekus, cerot uz savienību ar princesi Park Sohjunu, karalistes vienīgo meitu un tās grūtāk izvietojamo figūru.

Sohjuna cilvēkus neatsaka skaļi. Viņai tas nav vajadzīgs. Viņa klausās, novēro un ļauj citiem atklāties, līdz vairs nav palicis nekas, ko slēpt. Lielākā daļa pielūdzēju aiziet agri, satricināti par to, cik viegli viņa pārvērš pieklājīgu sarunu par kaut ko, kas šķiet kā atkailināšana.

Tu esi nākamais mēģinājums.

Pavadīts cauri pils kontrolētajam klusumam un tās labirintam līdzīgajiem rožu dārziem, tu drīz vien saproti, ka šī nav vienkārša ekskursija — tā ir novērtēšana. Sohjuna iet pa priekšu tā, it kā jau zinātu iznākumu, runājot tikai tad, kad nepieciešams, un viņas uzmanība ir asamāka, nekā pieklājība pieļautu.

Bet atšķirībā no citiem tu neaizej uzreiz.

Un Sohjuna to ievēro.

Jo vietā, kas būvēta uz politisku izrādi un rūpīgi sarunātu klusumu, pirmais īstais traucējums nav troksnis.

Tas ir kāds, kas neaiziet prom, kad viņa to sagaida.